Paša Staburaga, Daugavas kanjona skaistākās klints, sen vairs nav, bet nerimst latviešu tautā savas zemes skaistāko vietu, teiksim pieklājīgi, neatgriezeniskas pārveidošanas gars, tas drīzāk pieņemas spēkā. Latvijas neatkarības atjaunošanas kustība 1986. gadā gan sākās ar kampaņu pret Daugavpils HES celtniecību, bet dabas pārveidotāji var atrunāties, ka tas patiesībā bija tikai iegansts tikt vaļā no Padomju Savienības, lai aizraujošais postīšanas prieks, kuru tagad redzam centienos visu Latviju apstādīt ar vēja parkiem, netiktu citiem. Ja pat Imants Ziedonis, kuru nekādi nevar turēt aizdomās par nespēju ieraudzīt Latvijas dabas skaistumu, sava otrā – 1963. gadā izdotā – dzejoļu krājuma Sirds dinamīts 36. lappusē dzejolī Ekskavators un Pērkons attaisnoja Staburaga applūdināšanu, ko var gribēt no cilvēkiem, kuru skatu aizmiglo trūkums vai alkatība? «Pār Daugavu kad pusnakts rūsa svaidās/ Un tālu Pērkons rūc, un lādās Jods,/ Es mūžu balsīs ieklausos un vaidos,/ Kas šalko ozolos un bērzos slaidos./ – Šis krasts ir svēts! – tie teic. – Un tev būs sods.–/ Bet sirdsapziņa pavēl: – Ej un roc!» Dzejolī Ziedonis arī iezīmēja gaišo nākotni pēc Staburaga applūdināšanas, kamēr šodienas vēja parku augšā stutētāji neriskē pat solīt lētāku elektrību. «Krīt stari nākotnē. Zils ezers virmos…/ Aiz rudzu lauka balti nami augs./ Šeit cilvēki tik agri nenosirmos,/ Šeit bērni drosmīgāk spers soļus pirmos./ Zem nēšiem nelīks meičas augums jauks.» Taču vēlāk savos Rakstos Ziedonis šo dzejoli neielika, netieši atzīstot, ka kļūdījies attiecībā uz meiču auguma defektu cēloņiem, kamēr Daugavpils HES sakarā, izrādās, ir bijuši cilvēki, kas par kļūdu atzina tās necelšanu. Reiz jau minēju, ka bijušais RTU rektors, kurš taču vīru koros, jādomā, ir dziedājis Ausekļa Trimpulas vārdus «kur Staburags asaras rauda…», reiz uz manis izteiktu atzinību, ka latviešiem izdevās apturēt Daugavpils HES celtniecību, nošokēja mani, atteikdams, ka tur vēl trīs hesus vajadzējis uzcelt. Un, lūk, 1996. gada 12. jūnija Dienā parādījās raksts par iecerēm tomēr būvēt Daugavpils HES Vai Slutišķu sādža nolemta iznīcībai?.
«Daugavpils rajona Naujenes pagastā, ieplakā starp Markovas pilskalnu un Daugavu, kā vecu māju, ābeļu un ceriņu sauja dabas klēpī iekritusi Slutišķu sādža,» rakstīja Māra Grīnberga. «Gandrīz neizbraucami meža ceļi to sargājuši no visiem vējiem un nevēlamas ziņkārības, tomēr, lai cik norobežoti no ārpasaules, Slutišķi desmit gadu laikā jau otrreiz nonākuši bojāejas draudu ēnā. Pirmoreiz – pirms 1986. gada, kad Daugavpils HES celtniecības drudzī to bija paredzēts applūdināt. Šopavasar Slutišķu nedaudzie iedzīvotāji atkal ir neziņā, vai celt jaunas ēkas un stādīt ābeles. Bez sādžas iemītnieku ziņas par viņu nākotni jau izlēmusi Daugavpils pilsētas dome, 28. martā pieņemot lēmumu par HES būvniecības atjaunošanas iespējām, Daugavpils HES atbalsta grupas programmā Slutišķu iedzīvotāju likteņi iekļauti vispārīgajā apzīmējumā «darbs ar tautu». Šai ziņā viss ir citādi nekā pirms diviem gadiem, kad Daugavas svētku laikā Valsts prezidents Guntis Ulmanis atklāja vienu no skaistākajām Augšdaugavas dabas takām – Markovas taku, kas ir dabas parka Daugavas loki sastāvdaļa.»
«Kā lai es tagad aizeju no šejienes?» Dienai teica Solomeja Urbāne, kuras māja Slutišķos bija celta jau pirms XX gadsimta. «Žēl to visu atstāt – kaut gan jau esmu pieradusi, vienmēr nopriecājos, cik te skaisti! Dzīvojam kā Dieva azotē. Kad nāku pār kalnu un ieraugu Daugavu un savu sādžu, uzreiz jūtu, ka esmu mājās. Kur man būs mājas, ja to skaistumu izpostīs? Dzīvoklī dzīvot es nespēju.» Slutišķietis Gavrils Mihailovs: «Te jau tāpat tik daudz ir sagandēts – kādi meži auga visapkārt – īstas, simtgadīgas mastu priedes, ko izcirta, kad pirmajā reizē domāja celt HES! Lai taču mūs liek mierā! Te nevajag neko aiztikt. Tādu dabu grēks postīt!»
Slutišķiem liktenis bija labvēlīgs arī 1996. gadā, tagad šī vecticībnieku pērle ir populārs tūrisma objekts. Bet, kā dzejā teikts, simtos veidos mainoties, tas pats ir pretinieks.