Divus redzamus politiķus ar, kā vēlāk izrādījies, dažādu ievirzi un likteni intervēja 1996. gada 15. jūnija SestDiena.
Viens no tiem – Andris Bērziņš, vēlākais Latvijas Valsts prezidents no 2011. līdz 2015. gadam, – intervijas laikā bija no politikas atgājis (Bērziņš bija viens no LR AP Tautas frontes frakcijas deputātiem, kas nobalsoja par Latvijas neatkarības atjaunošanu) un nodevies banku biznesam Unibankas prezidenta kapacitātē. Vīrs kā ozols, kaut īstenībā ir Bērziņš – tā intervējamo raksturoja Vita Pētersone. Savu karjeru sācis kā labs krāsaino televizoru meistars, kad tie Latvijā tikko parādījās, vēlāk aizkļuvis līdz LPSR sadzīves pakalpojumu ministra vietnieka postenim. Bijis pirmais kandidāts uz Latvijas Bankas prezidenta amatu.
Atzinies, ka viņam patīk lauku darbi, ieskaitot pļaušanu ar izkapti («apkārtējie brīnās, jo maz tādu pļāvēju ir palicis»), Bērziņš atklāja arī savu izcelsmi: «Vecāki bija lielsaimnieki, 1949. gada martā mūs visus sakrāva vezumā izvešanai. Mēs, mazie, toreiz slimojām ar šarlaku, bijām sarkanraibi, vedēji nobijās, izmeta laukā. Man bija pieci gadi, jaunākajam brālim trīs, vecākajam vienpadsmit, māsai trīspadsmit… tā ka daudz tur no mums pāri Sibīrijā nebūtu palicis. Tas ir pirmais, kas man tā īsti atmiņā nofiksējies – šīs promvešanas atsevišķi momenti. Vēlāk mēs dzīvojām citu izvesto mājā, pliki kā baznīcas žurkas – četri bērni, cits par citu mazāki, un divas vecāsmammas… Kāda man bija bērnība? Mežonīgi smaga. Kad gāju skolā, mums nebija absolūti nekā. Atnācām no skolas un vēl gājām divus trīs kilometrus ar kājām, lai pastrādātu mežā. Atceros, ka tai pašā 1949. gadā, kad man decembrī palika pieci gadi, ziemā es jau patstāvīgi strādāju mežā. Vienmēr man bija jāgādā par sevi, un tas mani ir dzinis. Studentu gados, kad tāpat pašam par sevi bijā jāgādā un vēl volejbols jāspēlē, es noliku ātrāk eksāmenus, lai aprīļa beigās jau būtu brīvs. Braucu uz lielajiem mežiem tīrīt jaunaudzes. Pavasarī mežā ir vislabāk, kamēr vēl odi nekož. Tas manī no laika gala radījis neatkarības izjūtu un apziņu, ka varu visām tām lielajām dullībām stāvēt drusciņ pāri vai blakus. Tāda mana dzīve bijusi, sevišķi sauļoties tā nav ļāvusi.»
Intervētāja noskaidroja arī Bērziņa attieksmi pret personisko apsardzi. «Tik vienkārša jau šeit tā dzīve nav, man ienaidnieku ir vairāk, nekā vajag. Daudziem joprojām liekas, ka banka ir tā vieta, kur var naudu pagrābt, un tad jau redzēs… Vaina ir mūsu likumdošanā, kas pieļauj, ka lielie miljonu grābēji mierīgi staigā apkārt un turpina taisīt ziepes. Ja viņi sēdētu aiz restēm, tad tas viss arī beigtos. Tomēr es parasti jokojos, ka bankas prezidentam izdevīgāk ir braukt ar velosipēdu nekā ar bruņuvilcienu.»
Otrs tās SestDienas politiķis bija Ginta Grūbes (NIP, speciāli Dienai) portretētais Jānis Ādamsons. 2023. gada 9. novembrī notiesāts uz astoņiem gadiem un sešiem mēnešiem par spiegošanu, tolaik Ādamsons vēl bija 6. Saeimas deputāts no Latvijas ceļa, pirms tam iekšlietu ministrs. «Jānis Ādamsons ir visvairāk mitoloģizētā figūra Latvijas politikā,» rakstīja Gints Grūbe. «Viņš saukts gan par Latvijas ceļa lakstīgalu, gan sarkano teroristu, gan jampampiņu, gan smaidīgo haizivi. «Dīvains cilvēks,» tik piesardzīgi viņu raksturoja premjers Andris Šķēle (2000. gadā Ādamsons, jau kā LSDSP deputāts, izraisīja politisku skandālu, no Saeimas tribīnes paziņojot, ka liecinieki Šķēli minējuši kā vienu no iespējamiem pedofiliem). Kad 1992. gadā Ādamsons ieradās Latvijā, viņš tika celts amatos un bija tautas mīlēts. Prese šo četru gadu laikā vairākkārt mēģinājusi tikt skaidrībā, kas viņš tāds īsti ir. Rezultātā vieni viņu nosauca par Latvijas godīgāko cilvēku, bet citi viņam ieteica pārbaudīties psihiatriskajā klīnikā. Kad uznākot depresija, viņš lasot tibetiešu rakstus vai domājot par pārprasto Nīčes pārcilvēku. Viņš negribot pieļaut, ka mūsu civilizācija ietu bojā un cilvēki ēstu tikai tāpēc, lai dzīvotu. Reizēm tādā noskaņā viņu pārņemot vēlme uzkāpt Saeimas tribīnē un lasīt kolēģiem priekšā Kantu vai Aristoteli.»
«Zinu, ka par mani mēģina radīt iespaidu, ka esmu jampampiņš. Patiesi to varēs izvērtēt pēc gadiem pieciem desmit,» toreiz SestDienai teica Ādamsons. Kad nu šie gadi ir pagājuši, varam izvērtēt, ka lieta bija nopietnāka par jampampiņošanos.