Ir kāda sportiska disciplīna, kurā Latvija stabili turas līderu grupā, – naudas prēmiju lielums par olimpiskajiem sasniegumiem. 2026. gada ziemas olimpiskajās spēlēs par zelta medaļām Latvijas sportists būtu varējis saņemt 142 tūkstošus eiro, kas ir trešā vieta Eiropas valstu rangā aiz Itālijas un Lietuvas, bet samērā ar pirktspēju valstī Latvija olimpisko prēmiju lieluma ziņā ir līdere Eiropā.
Tie latvieši, kam liktenis bija lēmis dzīvot Padomju Savienības okupācijā, labi atceras, cik ļoti mēs būtu gribējuši redzēt Latvijas sportistus ar izcilo šķēpmetēju Jāni Lūsi un TTT basketbolistēm priekšgalā pārstāvam nevis sirpi un āmuru, bet sarkanbaltsarkano karogu. Visvairāk jau olimpiskajās spēlēs. Tāpēc nav grūti saprast vēlmi pēc neatkarības atjaunošanas dāsni prēmēt tos sportistus, kuri ar olimpiskajām uzvarām beidzot varētu līdzjutējiem dot šo sajūtu, lepnumu par savu valsti un tautu. Domāts – darīts! 1996. gada 15. maija Dienas pirmajā lapā Arturs Vaiders ziņoja: 250 tūkstoši latu par olimpisko zeltu. "14. maijā Ministru kabineta sēdē tika apstiprinātas prēmijas Latvijas sportistiem, ja tie Atlantas olimpiskajās spēlēs izcīnīs augstas vietas. Sudraba medaļas ieguvējs saņems 50 000, bet bronzas – 30 000 latu. Valsts prēmēs arī tos, kuri spēs iekļūt olimpiskajā sešiniekā. Par ceturto vietu pienāksies 20 000, par piekto – 15 000, par sesto vietu –10 000 latu. Kā izteicās Latvijas Sporta pārvaldes direktors Einārs Fogelis, sportisti līdz ar to saņems lielu papildstimulu, lai ar maksimālu atdevi gatavotos olimpiskajām spēlēm un tur sekmīgi startētu. Ministru prezidenta biedrs Ziedonis Čevers vēl nevarēja pateikt, no kādiem līdzekļiem prēmijas tiks piešķirtas, taču izteica viedokli, ka uz prēmijām varētu pretendēt 6–7 Latvijas sportisti. Viņš pieļāva, ka daļu naudas varētu piešķirt no līdzekļiem, kas netika iztērēti šā gada pavasara plūdu novēršanai. Iepriekšējās vasaras olimpiskajās spēlēs Barselonā Latvijas sportisti ieguva vienu sudraba (Ivans Klementjevs airēšanā) un divas bronzas medaļas (Dainis Ozols riteņbraukšanā un Afanasijs Kuzmins šaušanā)."
Nākamajā Dienas numurā tolaik tradicionālajā pirmās lapas rubrikā Diena jautā uz ielas satiktiem cilvēkiem tika uzdots jautājums: vai olimpiskā zelta medaļa ir 250 000 latu vērta? Atbildes kopumā bija pozitīvas. Lūk, fotovēsturnieks Pēteris Korsaks (1937–2024): "Prēmijas lielums ir normāls. Visi tie, kas par augstajām vietām cīnījās padomju laikā, tagad ir slimi un kropli. Varbūt tiem, kas tagad sevi atdos uzvarai, ja viņi, nedod Dievs, paliktu tā dēļ slimi, būtu, no kā dzīvot." Meža darbinieku biedrības prezidente Aija Zviedre (1930–2023): "Jā. Pati esmu nodarbojusies ar vieglatlētiku, tas ir sūrs un grūts darbs. Sportistiem ir labāk jādzīvo, labāk jāpaēd, un viņiem ir jājūt, ka tauta viņus novērtē." VID darbinieks Austris Kalniņš: "Atkarībā no valsts finansiālā stāvokļa balva varētu būt arī lielāka. Šīm lietām nevajag žēlot naudu." Kritiskāka bija Finanšu ministrijas darbiniece Sandra: "Tā nauda vairāk būtu vajadzīga citā vietā. Pats princips, ka valdība atbalsta sportistus, nav slikts, bet prēmija ir par lielu."
Daudz vairāk nekā prēmijas olimpiešiem sabiedrību tobrīd uztrauca citas naudas lietas – ap 200 000 latu, kas bija nonākuši bezpeļņas fonda Ilga Kreituse – Latvijas prezidente rīcībā. "Izlasījis par šo fondu Ilgas Kreituses ievēlēšanai par Latvijas prezidenti, nezinu – raudāt vai smieties," Dienai rakstīja mācītājs Vilis Vārsbergs (1929– 2012). "Varētu jau pasmieties, ka Aivaram Kreitusam ir tik dārga sieva. Lai šis nekļūtu par visskandalozāko notikumu Latvijas politikā, tautai ir tiesības zināt līdz pēdējam santīmam, kas un cik daudz šim fondam ir ziedojis un kā šī nauda tiek izlietota."
Kā zināms, prēmiju lielums nepalielināja medaļu birumu Atlantas spēlēs – Latvija izcīnīja tikai vienu medaļu, Ivans Klementjevs ieguva sudrabu airēšanā. Sešiniekā toreiz netika ne svarcēlājs Raimonds Bergmanis, ne soļotājs Aigars Fadejevs (1975–2024), ne Barselonas bronzas laureāts grupas braucienā Dainis Ozols, kurš Atlantā palika 92. vietā, ne vieglatlēte Jeļena Prokopčuka, ne riteņbraucējs Romāns Vainšteins, ne svarcēlājs Viktors Ščerbatihs, ne kāds cits no 47 sportistiem, atskaitot Klementjevu, kuri Atlantā pārstāvēja Latviju.