Atbrauca puisis no Vācijas, izkrāpa galvojuma vēstuli no Ventspils naftas, savāca naudiņu Bankā Baltija – un atpakaļ uz Vāczemi. Tā 1996. gada 27. aprīļa SestDienā sākās stāsts par Armandu Stendzenieku (1959–2016), 90. gadu vidū Latvijā jau "parasta blēža" slavu iemantojušo uzņēmēju. Patiesībā nemaz tik parasts blēdis viņš nebija. Secinājusi acīmredzamu lietu – ka kuram katram tādu naudu pat 90. gadu sākumā tik vienkārši negalvo un neaizdod –, Anita Smoļenska sāka šķetināt, kas īsti ir šis cilvēks un kāpēc viņš ieguvis tādās summās mērāmu uzticību.
Vācijā Armands Stendzenieks dzīvoja tikai no 1990. gada. Astoņgadīgo skolu pabeidzis Ķekavā, 8. vidusskolu Rīgā, studējis Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē. "Viņa kursabiedri ir Latvijā pašlaik labi pazīstami advokāti, tiesneši un biznesmeņi, bet labākie draugi bijuši firmas Skonto šefs Guntis Indriksons un Ventspils naftas jurists Valentīns Kokalis. Studiju biedru raksturojumos iezīmējas Stendzenieka divas dabas, kuras ir pamatā viņa panākumiem un neveiksmēm, – uzņēmīgais, pragmatiskais Stendzenieks un Stendzenieks avantūrists."
Studiju biedriem Stendzenieks stādījies priekšā ar savas klases audzinātājas teikto: "Mūsu klasē ir trīs stulbeņi – Stendzenieks, Standzenieks un Spuldzenieks." Kursabiedri Stendzenieku raksturoja kā ļoti komunikablu cilvēku, kurš izturas brīvi, neapmulst neveiklās situācijās un spēj ātri nodibināt kontaktus ar svešiem cilvēkiem. Pirmajā kursā viņš ticis izraudzīts par grupas vecāko. Lai gan Juridiskā fakultāte nav atbalstījusi studentu strādāšanu studiju laikā, Stendzenieks jau pirmajā kursā dabūjis atļauju un strādājis Jūrmalas milicijā. Miliča formas tērpu viņš izmantojis arī, lai apturētu garāmbraucošu automašīnu un palūgtu aizvest viņu, piemēram, uz kādu ballīti.
Dienestā nokļuvis Ļeņingradā, Stendzenieks tur satika nākamo sievu un apmetās uz dzīvi Krievijā. Guntis Indriksons ir vērtējis, ka ar biznesu Stendzenieks sācis nodarboties "agrāk par mums visiem šeit". Pārcelšanos uz Vāciju Stendzenieks pats pamatojis ar to, ka šī zeme viņam likusies tuva jau kopš bērnības, bet biznesa aprindās dominēja viedoklis, ka patiesais aizbraukšanas iemesls bijuši daži neveiksmīgi biznesa darījumi, kas viņa uzturēšanos tobrīd vēl Padomju Savienībā padarīja diezgan riskantu. Stendzenieks pats par savu biznesu stāstīja līdzīgi lielai daļai pārmaiņu laikos savu materiālo stāvokli strauji uzlabojušu uzņēmēju un avantūristu – kā lielie plāni realizēti gluži vai ar Atraitnes dēla apņēmību: "Jau no sākuma zināju, ka nodarbošos ar lielo biznesu… Iesākumā man nebija automašīnas, un uz darbu 19 kilometrus es gāju kājām. Tad nopirku velosipēdu, tad pirmo automašīnu…" Biznesa sākums bijušas divas veiksmīgi pārdotas krāsaino metālu kravas. Skandalozā firma ZuS Rohstoffe Trading GnbH, kura 1994. gadā ņēma kredītu Bankā Baltija rūpnīcas Leuna Werke privatizācijai, tika dibināta 1992. gadā. Kas attiecās uz Ventspils naftas galvojuma īstumu, SestDiena secināja, ka skaidrība par to ir varbūt vienīgi pašiem notikuma dalībniekiem. Otrs mulsinošais fakts – Stendzenieks apgalvoja, ka saņēmis visu naudu, bet auditori atklājuši, ka lielākā daļa aizdevuma aizplūdusi uz Laventa ofšoriem. "Pa vidu tam visam Stendzenieks Venspils naftā samelojas, ka Bankā Baltija naudu nav dabūjis, un lūdz vēl vienu galvojumu 18 miljonu kredītam InterTEK bankā, kurai – kāda sagadīšanās! – Lavents pārdevis lielāko daļu Bankas Baltija kredītu. Kamēr Stendzenieks, atrazdamies Vācijā, apņēmīgi skandina, ka naudu atdos, Latvijā šī paša kredīta dēļ tiesās ķīvējas divi valsts uzņēmumi: galvotājam Ventspils naftai kredītu Bankas Baltija vietā atprasa prasmīgāks parādu piedzinējs – Latvijas kuģniecība…" Tikmēr Guntis Indriksons, kurš arī bija aizdevis Stendzeniekam naudu, pauda pārliecību, ka Stendzenieks nav blēdis un ka šāds imidžs viņam radīts politisku iemeslu dēļ.
Lūk, šādu shēmu attālinātā šķetināšanā Latvijas iedzīvotāji 90. gados apguva finanšu pratību. Stendzenieks tika notiesāts uz 10 gadiem. Nosēdējis pusi termiņa, 2003. gadā no cietuma iznāca un mēģināja iet politikā, izdeva bezmaksas laikrakstu Rītdiena, tomēr agrāko ietekmi vairs neatguva.