Pirms 30 gadiem, 1996. gada 21. aprīlī, Krievijas raķešu triecienā tika nogalināts Čečenijas Republikas pirmais prezidents Džohars Dudajevs (1944–1996). Būdams trīspadsmitais bērns ģimenē, Džohars ar ģimeni piedzīvoja čečenu deportāciju uz Kazahstānu 1944. gadā, vēlāk uzdienēja līdz padomju armijas aviācijas ģenerālmajora pakāpei, vārdu sakot, impērijas sistēmu pazina no iekšpuses, nevis avīžu rakstiem, tāpēc bija brīvs no ilūzijām par Krievijas dabu. 1987.–1991. gadā Dž. Dudajevs dienēja Baltijas kara apgabalā, komandēja 326. stratēģisko bumbvedēju divīziju, kas bāzējās Tartu. Pēc 1991. gada janvāra notikumiem Viļņā Dž. Dudajevs Igaunijas radio paziņoja, ka neļaus Padomju Armijai izmantot Baltijas gaisa telpu. 1991. gada oktobrī Džohars Dudajevs tika ievēlēts par Čečenijas prezidentu, un viņa pirmais dekrēts pasludināja Ičkērijas Čečenu Republikas neatkarību no Krievijas.
Pirmā Dienas ziņa par Dž. Dudajeva nogalināšanu parādījās 1996. gada 24. aprīlī, tobrīd detaļas vēl nebija skaidras. "Dienas rīcībā esošā neoficiālā informācija liecina, ka Dž. Dudajeva iznīcināšanai agrāk nosūtītas vairākas Krievijas specvienību karotāju grupas. Tomēr neviena no tām neesot atgriezusies."
25. aprīlī Diena ziņoja, ka Dž. Dudajeva nāvi apstiprinājis slavenais čečenu komandieris Šamils Basajevs (1965–2006) un ka Čečenijas prezidenta pienākumus sācis pildīt Zelimhans Jandarbijevs (1952–2004). Savukārt Dienas ārzemju ziņu biroja reportieris Atis Klimovičs rakstā Dudajevu mēģināja nogalināt trīsreiz skaidroja, ko Dž. Dudajevs nozīmēja Čečenijai. "Mana augstākā dienesta pakāpe ir – ierindas čečens. Tā atbildēja ģenerālmajors Džohars Dudajevs, kad pirms sešiem gadiem viņam piedāvāja kļūt par gaisa spēku komandieri bijušajos padomju Gaisa kara spēkos, un iesniedza atlūgumu. Dienestā Tartu ieguva "dumpīgā ģenerāļa" iesauku igauņu vidū, kad atteicās bloķēt Igaunijas televīziju un parlamentu. 1991. gada augusta puča laikā Dž. Dudajeva vadītā nacionālā čečenu kongresa izpildkomiteja atbalstīja Borisu Jeļcinu.
Izvērtējot prezidenta Dž. Dudajeva politisko darbību, jāteic, ka viņš tiešām arī palika par ierindas čečenu. No reālpolitiķu redzespunkta tikpat naivs kā šīs republikas vienkāršie ļaudis, kad vēl kādu laiku pirms kara aicināja starptautisko sabiedrību atzīt Čečenijas neatkarību. Tas bija 1994. gada 6. septembrī, kad čečeni svinēja savas valsts trešo gadadienu. Tāds pats viņš palika, arī karam sākoties, kad vērsās pie Rietumiem ar aicinājumu nepieļaut genocīdu pret čečenu tautu. Viņš nemainījās, palikdams politiski naivs un nepiekāpīgs kā vairums čečenu. Tāda šī tauta ir bijusi vienmēr. Aleksandrs Solžeņicins savā grāmatā Gulaga arhipelāgs rakstīja, ka viņam ir zināma viena pilnīgi nepakļāvīga tauta – čečeni. Turklāt tāds esot jebkurš indivīds."
Atis Klimovičs atklāja, ka gan viņam, gan citiem žurnālistiem pierunāt Dž. Dudajevu uz atklātu sarunu bijis grūti. "Viņš neatbildēja arī uz manu jautājumu, vai būtu rīkojies tāpat, ja par asiņaino cīņu, kādu uzsāks Krievija, būtu zinājis iepriekš. Dž. Dudajevs tikai noteica – ne jau mēs iesākām karu. Viņš pierādīja, ka ir stiprāks par Krievijas prezidentu Borisu Jeļcinu, nesen nākdams klajā ar paziņojumu, ka ir gatavs sākt sarunas ar B. Jeļcinu, kuru līdz šim dēvēja par noziedznieku."
27. aprīļa Dienā Atis Klimovičs ziņoja, ka Čečenijā sācies atriebības laiks. "Z. Jandarbijevs preses konferencē runāja par atriebības alkām, kas pārņēmušas daudzus čečenu karavīrus, stāstīja par viņu plāniem sākt plašu un ilglaicīgu atriebības akciju. Z. Jandarbijevs pieļauj, ka tas varētu notikt neatkarīgi no Čečenijas valdības lēmuma, iespējams, arī Krievijas Federācijas teritorijā. Ne velti mēdz teikt, ka katram čečenam, kas ir zobena cienīgs, atriebības pienākums ir pirmajā vietā."
Rakstu Atis Klimovičs beidza ar atziņu, ka jāpiekrīt Dž. Dudajevam – Čečenijā sācies smags un ilgs karš. Mums savukārt atliek secināt, ka Dž. Dudajevs bija naivs ne jau Krievijas impēriskās būtības izprašanā, bet pārāk naivi cerēja, ka Rietumos morālpolitikas un ciniskas reālpolitikas attiecības būs citas, nevis tādas, kādas tās bija un rezultātā noveda gan pie Krievijas uzbrukuma Gruzijai, gan kara Ukrainā.