Tas, kas notiek šobrīd, ir vienkārši ārprāts

Birokrātijas apkarošana šobrīd ir izvirzīta par valdības vienu no trim galvenajām prioritātēm līdzās demogrāfijas veicināšanai un valsts aizsardzības spēju stiprināšanai. Bet ne tikai tādēļ birokrātijas apkarošanas tēma ir visur – publiskās debatēs un ziņu virsrakstos – sabiedrība ir nogurusi no pārliekās birokratizācijas, uzņēmēji sūdzas, ka tas bremzē biznesa attīstību, valdība cer caur birokrātijas mazināšanu samazināt budžeta izdevumus. Tas, kas nav skaidrs – kas tieši un kādiem līdzekļiem tiks apkarots. Kāds jums rodas iespaids – vai tā problēma ir pareizi definēta, lai to varētu pareizi risināt?

Ierēdniecības atbildība ir ļoti zema. Lai gan ir noteikta tās atbildība likuma priekšā, bet pēc būtības jau ar savu ādu neviens ne par ko neatbild. Ar neesošo atbildību es domāju arī to, ka birokrāti var justies pilnīgi droši par savu nākotni neatkarīgi no tā, cik labi kaut kas strādās. To, ko es tikko pateicu, protams, ir daudz vieglāk pateikt nekā kaut ko likvidēt, izdarīt, sakārtot, bet vienam atskaites punktam droši vien būtu jābūt. Ja kaut ko grib ieviest, tas ir jāpierāda, kāpēc, indivīdam vai vienai institūcijai mijiedarbojoties ar citām valsts institūcijām, tas nevarētu tikt aizvietots ar iespējami mazāko apjomu. Jo tas, kas notiek šobrīd, ir vienkārši ārprāts. Es neminēšu konkrētas sfēras un iestādes, bet cilvēki nodarbojas ar 900 lappušu garu ziņojumu rakstīšanu, tikai lai izpildītu kaut kādus birokrātiskos kritērijus.

Tos tūkstoš lapu ziņojumus vismaz kāda izlasa?

Visa šī atskaišu rakstīšanas kultūra lielā mērā ir necieņa pret citu laiku un darbu, tajā skaitā pret ārzemju kolēģiem, jo daudzās jomās pie mums darbs notiek starptautiskas sadarbības līmenī. Lai gan birokratizācija nav Latvijas fenomens, bet vismaz par tām sfērām, ar kurām es profesionāli saskaros, varu apgalvot, ka tādā Dānijā vai Vācijā neviens vairāk par kādām 100– 200 lappušu atskaitēm nekad nerakstīs.