Ik pa brīdim izskan dažādu jomu pārstāvju brīdinājumi, ka līdz ar Covid-19 pandēmijas ierobežošanas pasākumiem ierobežotas arī cilvēktiesības. Gan saistībā ar cilvēku izsekošanu, gan uzspiestu uzturēšanos vietās, kur nav iespēja nodrošināt divu metru distanci starp personām utt. Kā vērtējat esošo situāciju?
Cilvēktiesības ir kā vadlīnijas, darbarīks, kas mums palīdz novērtēt, kādā mērā valdības respektē cilvēkus, viņu veselību un labklājību. Cilvēktiesības nav absolūtas, tās var ierobežot dažādu krīžu laikā uz zināmu laiku, bet ir jāvērtē individuāli, kas notiek ar situāciju katrā valstī. Es velku zināmas paralēles ar ekonomisko krīzi, tās sekām – tā iedragāja sociālās, ekonomiskās tiesības, ekonomiskā krīze smagāk skāra dažas iedzīvotāju grupas, mazāk skāra citas, pasliktināja apstākļus slēgta tipa iestādēs, apgrūtināja piekļuvi tiesām u. tml. Bet otra paralēle ir ar dažu Eiropas valstu reakciju uz teroristu uzbrukumiem – ārkārtas stāvokļi, izsekošanas, novērošanas, noklausīšanās, diskriminācija pret atsevišķām grupām, likuma varas iedragāšana. Kas ir diezgan unikāli šobrīd – Eiropā tagad 10 valstis ir oficiāli paziņojušas, ka atkāpjas no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas īstenošanas – tā nekad nav bijis, ka 10 valstis vienlaikus saka: mēs neīstenosim konvenciju pilnā apmērā.
To nevajadzētu pieļaut?
Tas ir pieļaujami, bet ir arī jākontrolē, vai varbūt valdības dara vairāk tiesību ierobežošanā nekā ir nepieciešams, lai apkarotu pandēmiju. Protams, situācija Eiropā ir ļoti dažāda. Notiek ļoti aktīvas debates cilvēktiesību ekspertu vidē par to, kā tiesību ierobežošana šobrīd skar dažādas iedzīvotāju grupas, to tiesības uz privātumu, vārda brīvību utt.
Arī Latvija ir ieviesusi ārkārtas stāvokli, paziņojusi, ka mēs neīstenosim visas mūsu saistības Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ietvaros. Es ļoti labprāt sagaidītu no valdības puses tādu kā atskatu par to, kuras tiesības tika ierobežotas, kādā apmērā, kas tiek darīts, lai mīkstinātu tos ierobežojumus. Vai – kādi likumi tika pieņemti ārkārtas situācijas kontekstā, kas tagad tiks atcelti. Un kā tiesībsargs, Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, Latvijas Žurnālistu asociācija, Latvijas Pilsoniskā alianse vērtē situāciju, proti, kā dažādi sektori mūsu valstī vērtē šo ārkārtas stāvokli un demokrātijas stiprumu šajā kontekstā. Un valdības pārskatā gribētu redzēt, vai visi tie ierobežojumi, kas ieviesti, tiks atcelti, un, ja ne, tad kāpēc ne.
Varbūt būs tādas atkāpes, kas ar laiku tiks uztvertas par normu kaut vai drošības vārdā. Kā, piemēram, visa veida izsekošanas.
Jā, ir lielas bažas par tām valstīm, kas jau tagad plaši izmanto novērošanas un izsekošanas tehnoloģijas. Piemēram, Krievijā ir plaša novērošanas kameru sistēma. Un to var izmantot ne tikai pandēmijas apkarošanas nolūkos. Tāpat arī ļoti aktīvi runā par dažādām aplikācijām, lai izsekotu cilvēku kontaktus.
Tādas aplikācijas var būt efektīvas pandēmijas ierobežošanai? Arī Latvijā tam gatavi tērēt lielu naudu.
Ir grūti iedomāties, kā tas var strādāt definētā mērķa labā. Pirmkārt, ne visiem ir mobilās ierīces – bezpajumtnieki, veci cilvēki tās neizmanto. Otrkārt, ir problemātiski tas, kādā mērā šī datu vākšana notiek – centralizēti vai decentralizēti. Kādā mērā valdības savāc visu informāciju vai kādā mērā cilvēki vāc informāciju par sevi un saviem kontaktiem. Un vai tas ir brīvprātīgi.
Ir ļoti grūti iedomāties, ka aplikācijas varētu būt efektīvs rīks arī tāpēc, ka privātuma jautājums tiek vērtēts ļoti nopietni. Eiropas Savienības un Eiropas Padomes ietvaros ir ļoti strikti standarti šajā jomā. Otrkārt, cik es esmu lasījis, lai būtu kāda jēga no šīm aplikācijām, ir nepieciešams, lai tās tiktu ārkārtīgi plaši izmantotas. Tagad ir ļoti daudzas konkurējošas versijas – gan privātpersonas, gan nevalstiskais sektors, gan valdības nāk klajā ar savām iniciatīvām, ir grūti saprast, vai būs vienota pieeja un cik efektīvi tas būs – mums nav pieredzes, cik efektīvi tas ir. Līdz ar to visi eksperti arī aicina uz lielu piesardzību, izmantojot šādas aplikācijas.
Ir cilvēki, kas ceļ paniku, ka tikšot ieviestas imunitātes pases, čipi utt.
Visādas briesmu lietas dzirdētas, bet es domāju, ka mums ir jānodrošina, ka tas viss ir anonīms, brīvprātīgs, ka tie dati netiek centralizēti vākti, ka tie tiek saglabāti un izmantoti tikai īslaicīgi un zināmiem nolūkiem. Citādi mēs atkal dzīvosim kā totalitārā valstī. Bet es domāju, ka tas mums nedraud, jo ir pārāk lieli šķēršļi, lai kaut kas tāds īstenotos masveidā visur Eiropā.
Visu interviju lasiet avīzes Diena trešdienas, 13. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!