Šī nedēļa jums ir bijusi ļoti intensīva, ņemot vērā Francijas prezidenta vizīti, un arī veiksmīgs laiks intervijai. Tas arī noteic mūsu sarunas sākumu – Makrona kunga vēstījums par stratēģisko dialogu ar Krieviju, kas, protams, nav pārsteigums, sekojot līdzi viņa darbakārtībai, ar kādu saturu šo vēstījumu piepildāt jūs? Jo daudzi jau paguvuši nākt ar atšķirīgām interpretācijām.
Mūsu galvenā tēma nebija Krievija, bet mūsu galvenā tēma bija Eiropa, kā stiprināt Eiropu, Eiropas nākotne. Un es domāju, ka par to Latvijai ir jādomā vienmēr un jādomā arvien vairāk, jo mēs esam līdzvērtīgi partneri Eiropas Savienībā. Krievija, protams, ir viens no mūsu jautājumiem, tas ir viens no Eiropas jautājumiem, mums tur arī savs sakāmais ir.
Tātad attiecībā uz to, kas tiek uztverts kā tāda jauna ideja, – Makrons šo domu par dialogu ar Krieviju jau sen ir izteicis, un man ir jāsaka tā, ka tā nav īsti Makrona ideja. Dialogs ar Krieviju vienmēr ir bijis Eiropas politiķu retorikā un arī darbakārtībā. Krievija ir Eiropas kaimiņreģions, kaimiņvalsts, un, protams, jebkurai valstij ir vēlams, ir nepieciešams dialogs ar saviem kaimiņiem, protams, arī ar Krieviju. Tā ka ideja nav jauna, varbūt jauns ir tas, kā Makrons to bija tagad izcēlis šajā vizītē, bet būtībā nevis tikai šajā vizītē, bet arī vispār beidzamā laikā, domājot par Eiropu.
Kas ir šīs idejas saturs? Idejas saturs ir tāds, ka beidzamajos gados pasaulē ģeopolitiskā situācija ir mainījusies, salīdzinot ar situāciju, teiksim, pirms desmit gadiem, kur lielā mērā pasaulē dominējošais politiskais, ekonomiskais un militārais spēks bija Rietumu alianses dažādos veidos – NATO, piemēram, arī Eiropas Savienība. Tātad šī Rietumu dominance pasaulē (tagad mēs skatāmies uz visu globusu kopumā) ir samazinājusies, tas ir viens faktors. Otrs faktors, ka Amerikas un Ķīnas sāncensība ekonomiski, arī militāri kļūst arvien nozīmīgāka pasaulē un līdz ar to arī tas, ka Amerika savu uzmanību dala ne tikai ar Eiropu kā līdz šim, bet arī ar to, kā nodrošināt savu pozīciju attiecībā uz Ķīnu.
Tas nozīmē, ka arī mums Eiropā ir jāredz šī jaunā situācija un attiecīgi jādomā, ko mēs kā Eiropa darīsim, kur mēs atrodamies šajā pozīcijā. Es domāju, ka šeit prezidents Makrons ļoti trāpīgi noformulēja, ka Eiropa nevar būt Amerikas Savienoto Valstu un Ķīnas attiecību ķīlniece, mums ir arī savs redzējums uz pasauli.
Vienlaicīgi es uzsvēru šajās sarunās, ka mūsu pozīcija ir, ka transatlantiskās saites starp Eiropu un Ameriku ir ārkārtīgi svarīgas un neatkarīgi no tā, kurš ir Amerikas Savienoto Valstu prezidents, mums ir svarīgi uzturēt šo Rietumu vienoto vai, teiksim, pēc iespējas vienotāko skatu uz pasauli. Šeit ir NATO, kur tas ir formalizēts – transatlantiskās saites starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Kanādu Amerikas ziemeļos, un Eiropas NATO partneriem. Latvijas nemainīgā pozīcija ir, ka tā ir stratēģiskā alianse un ka mums tā ir jāstiprina. Arī prezidents Makrons redz to tāpat. Viņš neredz, ka mēs tagad pilnībā novērsīsimies no Amerikas.
Bet es domāju, un prezidents Makrons to ir izvērsis, ka mums Eiropā vajadzētu būt spējīgākiem arī pašiem reaģēt uz situācijām kaut vai mūsu kaimiņreģionos, kur Amerika varbūt var neizrādīt īpašu interesi, piemēram, Vidusjūras reģionā apkārt notiek konflikti – Sīrija, Lībija, Grieķijas un Turcijas domstarpības, tagad beidzamajās dienās klāt nāk arī Kalnu Karabahas jautājums, un arī šeit Eiropai vajadzētu būt savai pozīcijai. Pēc iespējas koordinējot vai saskaņojot to ar Ameriku, bet tur, kur Amerika neizrāda īpašu interesi, tādā gadījumā Eiropai ir liela interese par saviem kaimiņu reģioniem, tajā skaitā Baltkrieviju, tajā skaitā Ukrainu, tajā skaitā iesaldētajiem konfliktiem Ukrainā, Gruzijā.
Un tā ir arī Makrona pozīcija, ka Eiropai ir jābūt spēcīgākai nekā līdz šim attiecībā uz ārpus Eiropas, globāliem jautājumiem. Piemēram, Eiropa ir uzņēmusies līderību klimata aizsardzībā, kas skar visu pasauli, un arī citās jomās, bet arī ģeopolitiskajā jomā. Kā to panākt? Tas nozīmē, ka mums ir nepieciešama lielāka Eiropas Savienības vienotība šajos ārpolitiskajos vai ārējos jautājumos. Un Francija labi redz to, ka viena pati to nevar izdarīt. Francijai ir iniciatīva, zināmā mērā arī vēsturiski tā ir bijusi lielāka, un tā ir gatava to uzņemties. Prezidents Makrons, domājot šādās ģeopolitiskās kategorijās, vēlas uzņemties iniciatīvu.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena pirmdienas, 5. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!