Nelolot ilūzijas

Varam priecāties, ka pie mums saslimšanas statistika nav tik biedējoša kā daudzviet citur pasaulē, taču jāņem vērā – tiklīdz atslābsim ar distancēšanos, dažādiem citiem aizsardzības pasākumiem, slimības izplatīšanās var atkal strauji pieaugt. To apliecina vairāku valstu pieredze ar Covid-19 otro vilni. Pat Ķīnā, kā lasām ziņās, cīņa pret šo sērgu nav rezultējusies ar pilnīgu uzvaru. Saprotams, ka ilgstoša pašizolēšanās ir cilvēku sabiedrībai neraksturīga, tomēr arī skaidrs, ka pārtraukt piesardzības pasākumus varēsim vien tad, kad jauni saslimšanas gadījumi kādu laiku vispār netiks konstatēti.

Šajā kontekstā bažas raisa vairāki faktori. Pirmais – tepat aiz robežas ir valsts, kurā vīrusa infekcijas izplatības sākums ir krietni nogulēts, arī piesardzības pasākumi praksē laikam tā īsti netiek ievēroti, kā rezultātā ik dienas no jauna saslimušo skaits ir ārkārtīgi liels. Lai arī personu pārvietošanās starp valstīm ir ierobežota, ir virkne dažādu profesiju cilvēku, kuri pārvietojas starp valstīm, kontaktējas ar kolēģiem. Un, protams, ja aiz robežas saslimšanas risks ir liels, attiecīgi liela iespējamība ir slimības importam.

Otrs faktors – ka piesardzības pasākumi ar laiku kļūs butaforiski.  Piemēram, prasība par deguna un mutes masku lietošanu sabiedriskajā transportā. Eksperti jau norādījuši, ka pat medicīniskās maskas simtprocentīgi nepasargā no vīrusa nodošanas no slimā veselajam, kur nu vēl tad, ja vilks nepareizi vai lietos dažāda materiāla pašdarinātus sejas daļas aizsegus, kā tas ir ļauts.

Nākamais – distancēšanās prasību mīkstināšana un neievērošana, kamēr vīrusa izplatīšanās nav izskausta pilnībā. Diemžēl daudzkārt nācies novērot, īpaši siltajās dienās, ka cilvēki pulcējas kompānijās dārzos, parkos, ārpilsētas piknikos. Tāpat arī lielveikalos, lai kā tiktu skandināts, ka jāievēro distance un jālieto šim nolūkam iepirkuma ratiņi, tomēr ir samērā daudz personu, kas, visu ignorējot, spraucas garām citiem.

Kad tas viss beigsies? Ja tā turpināsies, tad ne tik drīz. Velti ir lolot ilūzijas, ka pandēmija ir vien pārejoša īstermiņa problēma. Drīzāk jādomā, kā pielāgoties. Un tas attiecas ne tikai uz indivīdiem, bet visām nozarēm, kas cieš no pandēmijas. Nevis čurnēt kaktiņā, gaidot, kad vīruss izmirs, bet gan domāt, kā turpināt savu darbu jaunajos apstākļos, izsargājoties no vīrusa.