Šādas konferences notiek ik pēc pieciem gadiem un ir ar kodolieročiem saistītās starptautiskās politikas pats nozīmīgākais notikums, kura laikā tiek kā apkopoti iepriekšējo piecu gadu notikumi, tā nospraustas turpmākās politiskās vadlīnijas līguma trīs galvenajos pīlāros – kodolieroču neizplatīšanā, kodolatbruņošanā un atomenerģētikas attīstībā. Par konferences nozīmīgumu tostarp liecina arī ļoti augstā līmeņa diplomātiskā pārstāvniecība kā minimums tās pirmajā (galveno debašu) nedēļā.
Pats par sevi fakts, ka konferencē nespēj vienoties par noslēguma dokumentu (tā apstiprināšanai nepieciešams visu līgumu parakstījušo valstu – 191 – atbalsts), nav nekas neparasts – šādi ir beigušās septiņas no kopumā 11 konferencēm. Sākotnēji panākt vienošanās kavēja aukstā kara laika pretrunas, bet pēc tam domstarpības starp valstīm, kuras vēlējās vai nu kodolieroču pilnīgu aizliegšanu un likvidēšanu, vai vismaz esošo arsenālu samazināšanu, un kodolvalstīm, kuras arsenālus ierobežot ir gatavas tikai vārdos un nenoteiktā nākotnē.
Abas iepriekšējās konferences bez noslēguma dokumenta savukārt beidzās specifisku reģionālo pretrunu dēļ – tādu kā 2015. gada strīds par Tuvo Austrumu kodolbrīvo zonu un Krievijas veto dokumentam 2022. gadā Zaporižjas atomelektrostacijas dēļ. Lai gan izplatīts ir viedoklis, ka reģionālie konflikti šajos gadījumos bija tikai attaisnojums, jo vienošanās par visiem pieņemamu dokumentu ar ļoti augstu ticamības pakāpi netiktu panākta arī gadījumā, ja šādu konfliktu nebūtu.
Šoreiz domstarpību cēloņu savukārt bija vairāk nekā kuplā skaitā iepriekšējo konferenču, kopā ņemtās, – starp ASV un Irānu saistībā ar pēdējās kodolprogrammu, par mēģinājumiem vismaz nosodīt Ziemeļkorejas kodolprogrammu, par kodolizmēģinājumu moratoriju nākotni, globālo «risku mazināšanu» u. c. Kas jau sākotnēji padarīja par nereālām iespējas vienoties par kopīgu dokumentu.
Rezultātā par galveno sasniegumu kļuva fakts, ka neviena valsts tomēr nepaziņoja par līguma pamešanu (bet šādas bažas pastāvēja), bet par galveno secinājumu – ka esošā kodolieroču kontroles un neizplatīšanas sistēma ir labākajā gadījumā ar ļoti ierobežotu rīcībspēju, bet sliktākajā – var beigt pastāvēt jau salīdzinoši drīzā nākotnē.