Joprojām ir daudz sabiedrisko ēku, kas pat pēc pārbūves cilvēkiem ar kustības traucējumiem nav pieejamas. Viens no iemesliem – skaidra kontroles mehānisma trūkums, proti, nav atbildīgas instances, kas uzrauga un pārbauda šīs funkcijas ieviešanu būvprojektā, kā arī to, vai tehniskie risinājumi realitātē darbojas.
Aicina domāt plašāk
Būvniecības normatīvi attiecībā uz vides pieejamību arvien mazāk tiek ievēroti, arī atbildīgā tā īsti nav. Tam pierādījums ir Invalīdu un viņu draugu apvienības Apeirons jau 12 gadus ieilgusī tiesas prāva ar Rīgas domi par vides nepieejamību Latvijas Mākslas akadēmijas otrajā korpusā. Arī Augstākās tiesas Senāts savā blakusspriedumā norādījis uz kontroles mehānisma trūkumu būvniecības procesā, Saeimas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas sēdē uzsvēra Apeirona vadītājs Ivars Balodis, piebilstot, ka tas nav vienīgais gadījums – lūk, Rīgā, uz Valdemāra un Ģertrūdes ielas stūra, tapusi jauna ēka (no vecās tikai sienas bija palikušas), kas kalpo kā hostelis un kurai ir nulles pieejamība.
Nereti risinājumi gan ir, taču, izrādās, tā ir tikai butaforija. I. Balodis situāciju salīdzināja ar žaketi, kurai ir abas piedurknes, bet abas vienā pusē iešūtas. Tajā pašā laikā citviet Eiropā pievērš pastiprinātu uzmanību ne tikai cilvēkiem ar kustību traucējumiem, bet arī tiem, kuriem ir autisms vai demence. Tāpēc uz šo jautājumu jāskatās plašāk, nekā ierasts, protams, ievērojot samērīguma principus.
Fondi vides pielāgošanai
Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretāra vietniece Elīna Celmiņa atgādināja, ka kopš 2020. gada ēku īpašnieki var izvērtēt piekļūstamību, ņemot par pamatu astoņas pozīcijas, proti, vai tur ir: autostāvvieta cilvēkiem ar invaliditāti; pielāgotas ietves un celiņi; uzbrauktuve pie ieejas; ērti atverama galvenā ieeja, durvis; skaņas, vizuālā un taktilā informācija; drošība; pārvietošanas starp stāviem; pielāgoti sanitārmezgli. Rezultāts ir mērāms skalā no 0 līdz 10 punktiem.
Valsts situācijas uzlabošanai piesaistījusi Atveseļošanas un noturības fonda finansējumu. Kopumā 5,2 miljoni eiro atvēlēti 250 personām ar kustību traucējumiem mājokļu pielāgošanai (vidēji 18 300 eiro vienam cilvēkam). Līdz šāgada 31. martam pielāgoti 109 mājokļi jeb 43%. Savukārt 63 publisko ēku, kurās tiek sniegti valsts vai pašvaldības labklājības sociālie pakalpojumi, piekļūstamības uzlabošanā ieguldīti aptuveni 8,6 miljoni eiro (154 892 eiro vienai ēkai). Šobrīd darbi pabeigti 53 objektos (84%). E. Celmiņa atzina, ka process bija sarežģīts, bet ar rezultātu apmierinātas ir visas puses.
LM atsaucās arī uz Preču un pakalpojumu piekļūstamības likumu, kas ir spēkā no 2025. gada 28. jūnija un aptver visas nozares, piemēram, iepirkšanos internetā, elektroniskās grāmatas, pasažieru pārvadājumus, pašapkalpošanās termināļus, viedierīces. Līdz šim nav saņemtas sūdzības vai pretenzijas no klientiem, skaidroja E. Celmiņa. Viņa pauda, ka Ekonomikas ministrija (EM) izveidoja darba grupu, kurā ir pārstāvētas dažādas ieinteresētās puses, lai izstrādātu priekšlikumus par vides piekļūstamības kontroles uzraudzību un iesniegtu ziņojumu Ministru kabinetā.
Dārgi un tehniski problemātiski
EM Būvniecības politikas departamenta vadītāja Olga Feldmane neslēpa, ka ar šo jautājumu neiet viegli un vienas atbildes, kā to labāk darīt, nav. Apeirona teiktajam, ka situācija ir pasliktinājusies, viņa nevarot piekrist kaut vai tāpēc, ka šobrīd ir būtiski stingrākas prasības ēku vides piekļūstamībai. Jauno ēku celtniecībā nekādas atkāpes netiek pieļautas, bet pārbūves gadījumos gan gadās saskarties ar vislielākajām problēmām. It īpaši sarežģīti tas ir valsts nozīmes arhitektūras celtnēs, kuras atjaunojot ir augstas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanas prasības. Dažkārt no ēku īpašniekiem izskan iebildumi, ka visu normatīvu izpilde ievērojami sadārdzina projektus, jo visi standarti ir jāsalāgo – mehāniskā stabilitāte, ugunsdrošība un lietošanas drošība, higiēna un veselība, ilgtspēja, vides pieejamība, arhitektoniskā kvalitāte. Ir gadījumi, kad vides pieejamību bez lielām saturiskām izmaiņām nodrošināt teju nav iespējams, un tas noved pie tā, ka ēka vispār netiek atjaunota. Līdz ar to vienmēr ir jautājums par samērīgumu un finansiālajām iespējām.
O. Feldmane norādīja, ka vides pieejamības kontrole sākotnēji tika uzticēta būvvaldēm un biežākās atkāpes tika pieļautas tieši tajā laikā. Tāpēc tika nolemts atbildību par to uzlikt uz sertificētu arhitektu pleciem. Būvniecības valsts kontroles birojs ik gadu 2% no aptuveni 1000 šo speciālistu pārbauda. Ir bijuši gadījumi, kad par pārkāpumiem izteikts brīdinājums. Ja tas jau ir divreiz noticis, tad sertifikāts tiek apturēts un profesionālais eksāmens jākārto vēlreiz, kas ir nopietns sods. Tāpat ir citas instances, kas pārbauda objektu – gan Veselības inspekcija, gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan Valsts vides dienests. EM ieskatā LM varētu turpmāk pildīt šo funkciju, bet var arī to deleģēt Arhitektu savienībai vai Apeironam, kas labāk izprot situāciju un var ieteikt risinājumus. Neviens no minētajiem trim gan nav piekritis uzņemties šo darbu.
Klātesošie kā vienu no šķēršļiem nosauca standartus, kas nav publiski pieejami, un būvspeciālistam ir jāsamaksā Arhitektu savienībai par piekļuvi tam (tas ir saistīts ar autortiesībām.)