Kultūras iestādēm un pasākumiem vajadzētu būt pieejamiem visiem. Diemžēl realitātē cilvēkiem ar funkcionāliem traucējumiem (FT) nereti tie nav sasniedzami, jo ir problēmas ar piekļūstamību. Un tā ir ne tikai fiziskā, bet arī informatīvā aspektā, jo tikai daļā videi draudzīgo ēku tiek piedāvāti pasākumi, kas tiek piemēroti dažādām auditorijām.
Uzbrauktuves, lifti, norādes
Cilvēkiem ar FT ļoti nozīmīgs ir piekļūstamības aspekts. Tie, kuriem ir kustību traucējumi, kā viens no klupšanas akmeņiem, apmeklējot kultūras iestādes, ir sliekšņa vai viena pakāpiena problēma, proti, lai gan ēka kopumā ir piekļūstama, persona ratiņkrēslā pati saviem spēkiem tajā iekļūt nevar. Pat tad, ja ir uzbrauktuve, tā ne vienmēr ir izveidota pareizos izmēros un leņķos. Sarežģījumus rada arī lifti, kas mēdz nestrādāt vai ir atslēgti, lai taupītu elektrību, darbinieki neprot tos ieslēgt vai nav uz vietas pasākuma norises laikā. Arī labierīcības personām ar invaliditāti var nebūt pieejamas, jo tiek izmantotas citiem mērķiem (piemēram, kā noliktavas).
Nereti kultūras pasākumu apmeklēt attur tas, ka trūkst autostāvvietu vai tās ir tālu no ieejas. Maksas stāvvietas noteikumi nedod atbildi, vai, kad un kā par šo stāvvietu ir jāmaksā. Taču arī cilvēkiem ar dzirdes un redzes problēmām vai neirodažādību ir savas prasības. Tā attiecībā uz vizuālajām norādēm – tie, kuriem ir būtiski redzes traucējumi, vajadzīgi papildu marķējumi; ar dzirdes – alternatīvi veidi, kas ļautu uzzināt, ka šobrīd tiek atskaņots paziņojums, piemēram, zvana signāls, kas brīdina par izrādes sākumu. Šiem cilvēkiem orientēšanos telpā atvieglotu viegli uztverami un detalizēti to plāni gan norises vietā, gan iestādes mājaslapā – tā, lai apmeklētāji varētu ar to iepriekš iepazīties (vēlams vieglajā valodā ar fotogrāfijām un videomateriāliem).
Savukārt cilvēkiem ar izteiktu sensoro jutīgumu (pastiprināta reakcija uz skaņu, gaismu, pieskārienu, smaržu un garšu) būtu jānodrošina iespēja izvairīties no drūzmas un ilgstošas stāvēšanas rindā, atļaujot lietot skaņu slāpējošas austiņas, kā arī iespēju robežās piedāvāt telpu, kur var atpūsties un nomierināties. Tāpat svarīgi, lai šī informācija būtu pieejama pirms apmeklējuma, norādīts Kultūras ministrijas pasūtītajā pētījumā Par kultūras infrastruktūras un pakalpojumu piekļūstamību Latvijā.
Labāka situācija valsts iestādēs
Lai precīzāk saprastu situāciju kultūras organizācijās un iestādēs, pētījuma aptaujas anketā bija formulēti 15 telpu piekļūstamības risinājumi. Iegūtie dati liecina, ka vidēji viena organizācija ir ieviesusi tikai 3,5. Vairāk pie tā piestrādājušas ir valsts iestādes un kapitālsabiedrības (vidēji 5,2), teātri (4,7), muzeji (3,9), Rīgā (4,7) un citās valstspilsētās (4,9). Savukārt maz risinājumu ieviesti arhīvos (2,4), bibliotēkās (3,0), mazpilsētās (3,3) un pagastos (2,9).
Vienlaikus tieši organizācijas un iestādes pagastos pozitīvāk novērtējušas, ka to telpas ir piekļūstamas cilvēkiem ar FT. Aptuveni puse respondentu norāda, ka ēkās ir labierīcības, kas pielāgotas cilvēkiem ar invaliditāti, un ir iespējas patstāvīgi, bez citu personu palīdzības pārvietoties pa stāviem, iekļūt telpās. Tajā pašā laikā tikai 28% apgalvojuši, ka pašā ēkā ir iespējams iekļūt patstāvīgi, bez citu personu palīdzības. Šajos gadījumos tika vaicāts, kā tas risināts. Izrādās, ka 7% to nodrošina mobilie pandusi un 7% – pārvietojamais pacēlājs. Kopumā 63% uzsver, ka nekādi papildu tehniskie risinājumi nav nepieciešami, tikai asistenta palīdzība.
Lai gan 85% atzīmējuši, ka ir pieejama personāla palīdzība, tikai 21% norāda, ka pie ieejas ēkā ir zvans vai namrunis saziņai ar darbiniekiem. Tikai aptuveni desmitā daļa iestāžu centušās atvieglot vides piekļūstamību cilvēkiem ar redzes vai dzirdes traucējumiem: 11% ir izmantojuši krāsu, kontrastējošus marķējumus, 10% – norādes, kas piemērotas cilvēkiem ar neirodažādiem/GRT, 9% līdz ēkas ieejai ved vadulu sistēma, 9% ir informatīvas piktogrammas. 48% respondentu apliecina, ka ēkā ir iespējas patstāvīgi, bez citu personu palīdzības pārvietoties pa stāviem, iekļūt telpās.
Ne vienmēr telpu piekļūstamība nozīmē, ka tas pats attiecas uz tur rīkotajiem pasākumiem. Tikai 39% iestāžu, kas augstu novērtēja vides pieejamību, tikpat augstu vērtēja pasākumu piekļūstamību. Cilvēku ar redzes traucējumiem aspektā šis rādītājs ir 50%, cilvēku ar GRT – 60%. Izteikti pozitīvāks šāds vērtējums ir par cilvēkiem ar kustību traucējumiem – 82%.
Trūkst zināšanu un finansējuma
Vaicājot radošā sektora pārstāvjiem par pasākumu piekļūstamību, atbildēs minēts tikai viens risinājums, kas tiek izmantots vairāk nekā pusē organizāciju – informācija un apraksti tiek izvietoti tādā augstumā, lai varētu saredzēt arī cilvēki ratiņkrēslā (63%). Citus risinājumus ir izmantojusi ne vairāk kā trešdaļa: 25% nodrošina cilvēku ar invaliditāti pavadonim bezmaksas biļetes uz maksas pasākumiem (un vēl 10% pieejamas biļešu atlaides). Tajā pašā laikā tikai 21% to piedāvā pašiem cilvēkiem ar invaliditāti (vēl 13% pieejamas biļešu atlaides). 17% organizāciju mārketingā un komunikācijā lieto vieglo valodu, 5% pasākumos izmanto titrus. Un tikai 2% pasākumos nodrošina indukcijas cilpas vai zīmju valodas tulkojumu.
20% aptaujāto tuvākajā laikā ir plānojuši uzlabot piekļūstamību cilvēkiem ar FT, 37% šāda plāna nav, bet 43% nesniedza konkrētu atbildi.
Trešā daļa kultūras organizāciju un iestāžu pārstāvju norādījuši, ka trūkst zināšanu par cilvēku ar FT vajadzībām. Zināšanu trūkst ekspertiem, kuri piešķir finansējumu, kultūras organizāciju vadītājiem, apkalpojošajam personālam, mārketinga speciālistiem. Izpēte liecina, ka kultūras organizācijas nesniedz izsmeļošu informāciju par telpu un pasākumu piekļūstamību, pat ja ēkas vai konkrēti pasākumi ir piemēroti atsevišķām grupām.
18% respondentu apgalvo, ka mājaslapā ir iekļauta viegli saprotama informācija par ēkas un telpu piekļūstamību. Tikai 10% organizāciju savās mājaslapās par katru pasākumu norāda informāciju par tā piekļūstamību cilvēkiem ar FT, 14% – ka mājaslapa ir piemērota cilvēkiem ar GRT (tiek izmantoti vieglās valodas principi). Tikai piektajā daļā kultūras sektora organizāciju tīmekļvietnē ir ieviesti kādi piekļūstamības risinājumi. 66% kultūras organizāciju pārstāvji aptaujā norāda uz finansējuma trūkumu infrastruktūras pielāgošanai, bet 53% – pasākumu pielāgojumiem.
Lai situāciju uzlabotu, pētījuma autori iesaka, izstrādājot projektēšanas uzdevumus, jau pašā sākumā iesaistīt lietotājus un ekspertus (NVO). Pašvaldības un kultūras iestādēm būtu vajadzīgs iekšējais piekļūstamības novērtējums, izmantojot jau pieejamās pašnovērtējuma anketas vai starptautiskos resursus. Piekļūstamību var uzlabot arī ar elementāriem un finansiāli ne tika apjomīgiem soļiem – nodrošinot vizuālos kontrastus, izvietojot skaidras norādes, apmācot personālu, ievietojot informāciju mājaslapā.