Dievmāte ar Kvazimodo uz rokām

„Jau sākot ar sešpadsmito gadsimtu arhitektūras vārgulība kļūst pilnīgi acīm redzama; arhitektūra vairs nav sabiedrības galvenās domas paudēja, tā nožēlojami pielāgojas klasiskajai mākslai; no savdabīgas gallu mākslas tā kļūst par grieķu un romiešu mākslu; no patiesas, no mūsdienu mākslas tā pārvēršas par pseidoklasiku. Tas ir tieši tas pagrimums, kuru sauc par renesansi. Taču šis pagrimums ir spožs, jo senais gotu ģēnijs – šī saule, norietēdama aiz Maincas milzīgās iespiedmašīnas, vēl kādu laiku atmirdzina ar saviem pēdējiem stariem jauktos latīņu arkāžu un korintiešu kolonāžu sablīvējumus. Un šīs rietošās saules blāzmu mēs noturam par rītausmu” // Igo, Viktors. Parīzes Dievmātes katedrāle. – Rīga: Liesma, 1981. – 191.lpp.