Superzvaigzne Čečilia Bartoli kastrāta Farinelli tērpā triumfāli izpilda āriju no Rikardo Broski operas Artakserkss. Māksliniece vēl bauda ovāciju vilni, bet viņai jau uzklūp Itālijas Televīzijas komanda, kura vēlas nointervēt dziedātāju. Kāda bija Čečilia, pirms viņa kļuva par dīvu, kuru dēvē par La Bartoli? "Mēs vēlamies atklāt Čečilias mazāk zināmās šķautnes, par kurām nevar izlasīt Vikipēdijā!" savu apņēmību pauž uzstājīgais, eleganti ģērbtais reportieris, kuram seko līdzi operators. Tā sākas Čečilias Bartoli grandiozais teatralizētais galā koncerts Ciao, bella ciao. Voyage de ma vie, kura pirmizrāde notika 24. maijā Zalcburgas Vasarsvētku festivālā un kurš tika pieteikts kā ceļojums Čečilias Bartoli muzikālajā kosmosā.
Šo uzvedumu ir sagatavojis franču diriģents Ivans Kasārs un itāļu režisors Davide Livermore. Tas nav līdzīgs nevienam citam itāļu mecosoprāna Čečilias Bartoli skatuves projektam, taču tajā izpaužas visas īpašības, kuru dēļ šo neordināro, zinātkāro un drosmīgo mākslinieci jau vairākas desmitgades dievina publika visā pasaulē. Koncerts Ciao, bella ciao ir grezna dāvana, kuru Čečilia Bartoli sešdesmit gadu jubilejā pasniedz saviem klausītājiem un sev.
No Reimsas uz Montekarlo
Romā dzimušo un augušo Čečiliu Bartoli var droši raksturot kā vienu no ietekmīgākajām un interesantākajām klasiskās mūzikas personībām. Viņa ir izveidojusi savu radošo universu – viņas koncertprogrammas, izrādes un ieraksti ir bagātinājuši opermākslas vēsturi. Kopš savas profesionālās debijas 1989. gadā viņa ir izpaudusies Georga Frīdriha Hendeļa, Antonio Vivaldi, Vinčenco Bellīni, Džoakīno Rosīni, Volfganga Amadeja Mocarta un mazāk zināmu baroka un klasicisma komponistu darbos, radot jaunu standartu šā repertuāra interpretācijā un iedvesmojot nākamās dziedātāju paaudzes. Čečilia Bartoli ir allaž darbojusies kā muzikoloģe un cēlusi gaismā partitūras, kurām neviens nebija pieskāries vairākus gadsimtus. Visu mūžu māksliniece ar lielu rūpību ir izturējusies pret savu balsi – viņa uzmanīgi izvēlējusies gan repertuāru, gan teātrus, kuros viņa uzstājas, un nekad nav pārtraukusi vokālās nodarbības.
Čečilia Bartoli ir izveidojusi savu radošo universu – viņas koncertprogrammas, izrādes un ieraksti ir bagātinājuši opermākslas vēsturi. Foto – Kristiāns Šullers, Decca Classics
Kopš 2012. gada Čečilia Bartoli ir Zalcburgas Vasarsvētku festivāla mākslinieciskā vadītāja (šo festivālu 1973. gadā nodibināja maestro Herberts fon Karajans). Viņa veido tā programmu un pati aktīvi piedalās festivāla notikumos – šogad dziedātāja ne tikai sniedza galā koncertu Ciao, bella ciao, bet arī debitēja romiešu dzejnieces un improvizētājas Korinnas lomā Džoakīno Rosīni operā Ceļojums uz Reimsu, kuru iestudējis diriģents Džanluka Kapuano un režisors Berijs Koskis.
Vasarsvētku festivāls notika no 22. līdz 25. maijam, un tam tika dota devīze Bon voyage!. Šis festivāls ietilpst ikgadējā Zalcburgas festivāla struktūrā, un ugunīgais Ceļojums uz Reimsu skanēs arī lielajā vasaras festivālā – no 5. līdz 16. augustam notiks piecas izrādes ar Čečilias Bartoli piedalīšanos. Zalcburgā Čečilia Bartoli dzied kopš 1993. gada, un klausītāji viņu šeit nēsā uz rokām.
Koncerts Ciao, bella ciao ir Zalcburgas Vasarsvētku festivāla notikums, kas tapis kopražojumā ar Montekarlo operu. Šā teātra nākamās – 2026./2027. gada – sezonas plānos koncerts nav iekļauts, taču ir cerība, ka šī programma Montekarlo skanēs nedaudz vēlāk (kopš 2023. gada Čečilia Bartoli ir Montekarlo operas direktore). Koncertiestudējuma Ciao, bella ciao pirmizrādē Zalcburgā spēlēja orķestris Les Musiciens du Prince – Monaco, kas darbojas Montekarlo operas paspārnē.
Brīnumaina trakulība
Šajā uzvedumā Čečilia Bartoli dodas visai ekscentriskā laika ceļojumā, kas aptver visu viņas dzīvi. Pirmo reizi publikas priekšā operas prīma dzied nevis klasisko, bet pārsvarā populāro mūziku, galvenokārt 60. un 70. gadu itāļu estrādes dziesmas, kuras apbrīno kopš bērnības un jaunības. Tāpēc programmā tiek izmantots mikrofons, un arī orķestra skanējums tiek pastiprināts. Koncertizrādi caurstrāvo Federiko Fellīni gars, tā nav ierasta retrospekcija, bet skaņu, attēlu, atmiņu un kustību plūsma. Tai piemīt rotaļīgs un nostalģisks gars, taču pats galvenais – koncertu caurvij galvenās varones enerģija, talants, artistiskums, pašironija, emocionāla atklātība, mīlestība pret klausītājiem, vēlme eksperimentēt un neapstāties.
Iestudējumā ir iesaistīti aktieri, dejotāji un mūziķi. Tā ir revija, varietē un kabarē. Ciao, bella ciao ir Sanremo festivāla, kruīza kuģa izklaides programmas un Lasvegasas šova krustojums. Čečilia Bartoli nojauc žanru barjeras un atceļ jebkādus aizspriedumus par augsto un zemo mākslu. Kas ir laba gaume? Kas ir slikta gaume? Tam nav nozīmes – mēs esam kopā, lai labi pavadītu laiku un izjustu visplašāko emociju gammu. Dažreiz kiča elementi palīdz izcelt galveno – jūtu patiesumu.
Koncerta režisors Davide Livermore skaidro, ka viņu ir iedvesmojusi Federiko Fellīni daļēji dokumentālā filma Intervija (1987), kurā Fellīni Romas kinostudijā Cinecittà sniedz interviju japāņu žurnālistiem, un tajā valdošā meravigliosa follia – brīnumainas trakulības – atmosfēra.
Koncertizrādi Ciao, bella ciao caurstrāvo Federiko Fellīni gars, tā nav ierasta retrospekcija, bet skaņu, attēlu, atmiņu un kustību plūsma. Tai piemīt rotaļīgs un nostalģisks gars. Foto – Monika Ritershausa
Mazais velniņš
Māksliniece koncertā atbild uz jau minēto jautājumu: kāda bija Čečilia, pirms viņa kļuva par zvaigzni? Viņa bija mazais velniņš un viesulis. Bērnībā viņa spēja nomierināties tikai tad, kad mājās tika ieslēgts oranžsarkanais plašu atskaņotājs. Čečilia aizrautīgi klausījās itāļu estrādes prīmas Ritas Pavones dziesmas – vairākas no tām viņa izpilda šajā programmā.
Kompozīcijas sakārtotas tā, lai kolorīti un reljefaini izklāstītu Čečilias dzīvesstāstu. Viņai aiz muguras spēlē orķestris diriģenta Ivana Kasāra vadībā. Šovs pārvēršas par dinamiskām multimediālām šūpolēm – uz milzīga videoekrāna tiek demonstrētas izaicinoši spilgtas, popārtiskas digitālās projekcijas, liela daļa šo vizuālo kompozīciju radīta ar mākslīgā intelekta iesaisti. Ikkatram attēlam, ikkatram animētajam ķiņķēziņam ir nozīme šajā autobiogrāfiskajā fantāzijā, ko palīdz uzburt Eleonoras Peroneti scenogrāfija, Džanlukas Falaski kostīmi, apvienības D-Wok videomāksla, Nikolā Bovē gaismu partitūra, Klevisa Elmazaja horeogrāfija un Žiljēna Bordēna skaņas dizains.
Koncertā mēs uzzinām, ka Čečilias vecāki – soprāns Silvāna Baconi un tenors Pjetro Andželo Bartoli – ir dziedājuši Romas operā. Pati Čečilia debitēja uz skatuves deviņu gadu vecumā, Romas operā atveidojot ganu Džakomo Pučīni Toskā (2021. gada Zalcburgas Vasarsvētku festivālā dīva atļāvās ekstravagantu žestu – atkal nodziedāja gana lomiņu Toskā maestro Zubina Metas vadībā). Bērnībā viņa mācījās klostera skolā – šo epizodi ilustrē Čečilias Bartoli priekšnesums kopā ar mūķenēm, kuru tērpi izrotāti ar spīguļiem. Čečilia un mūķenes izpilda kompozīciju I Will Follow Him, kura guva īpašu popularitāti pēc iekļaušanas 1992. gada kinokomēdijā Māsa uzdarbojas/Sister Act (galveno lomu filmā spēlē Vūpija Goldberga).
Jaunībā Čečilia apmeklēja biznesa skolu, kurā apguva mašīnrakstīšanu, – šā biogrāfijas fakta skaņu celiņš ir Leroja Andersona kompozīcija The Typewriter. Šajā numurā dziedātāja pierāda, ka viņa ir nepārspējama komiķe, – viņa kopā ar dejotājiem un aktieriem ritmiski raksta uz neredzamas rakstāmmašīnas, un no viņas nevar novērst skatienu. Pēc biznesa skolas Čečilias dzīvē iestājās gides periods – viņa vadīja ekskursijas savā dzimtajā Romā. Skan komponista, aktiera un dziedātāja Renato Rašela kompozīcijas Venticello de Roma un Arrivederci Roma.
Flamenko virtuvē
Deviņpadsmit gadu vecumā Čečilia piedalījās Itālijas televīzijas raidījumā Fantastico, un uz lielā ekrāna koncertā tiek demonstrēts šīs 1986. gada uzstāšanās fragments – pārsteidzoši, ka četrdesmit gadu laikā Čečilia nav zaudējusi mirdzumu acīs. Dziedot viņa joprojām izstaro tādu pašu dzīvesprieku kā jaunībā.
Savā šovā Čečilia Bartoli ļaujas arī nostalģiskām atmiņām – deviņpadsmit gadu vecumā viņa piedalījās Itālijas televīzijas raidījumā Fantastico. Četrdesmit gadu laikā dziedātāja nav zaudējusi mirdzumu acīs. Foto – Monika Ritershausa
Koncertā Čečilia stāsta, ka jaunībā daudz dziedājusi virtuvē – viņas māte, gatavojot mērci, uzmanīgi klausījās Čečiliu un lika viņai izpildīt vokālos vingrinājumus. Tepat virtuvē Čečilia uzstājās duetā ar tēvu. Jaunībā viņas kaislība bija flamenko – šī deja māksliniecei ir iemācījusi, ka "ķermenis sāk dziedāt, vēl pirms ieskanas balss". Saruna par flamenko ir labs iemesls, lai nodziedātu Žorža Bizē Karmenas habaneru, segidilju un Čigānu dziesmu.
Katrs numurs šajā vakarā ir iestudēts kā šovs – nepārtraukti mainās tērpi, horeogrāfija un video. Kad Čečilia nedzied un nedejo, viņa turpina atbildēt uz intervētāja jautājumiem. "Vai jūs atceraties savu pirmo noklausīšanos?" – "Es atceros tās visas!" Uz ekrāna parādās diriģenti Herberts fon Karajans, Daniels Barenboims un Rikardo Muti ar saviem komentāriem un piezīmēm, kuras tika adresētas Čečiliai Bartoli viņas karjeras sākumposmā.
Čečilia Bartoli uzskata: "Nopietnas lietas dzīvē ir jāuztver vieglāk, un balss ir nopietna lieta." Uzturēt sevi labā vokālajā formā viņai vienmēr ir palīdzējusi māte, kura joprojām regulāri ceļo kopā ar Čečiliu, apmeklē viņas izrādes un koncertus. Silvāna Baconi vienmēr ir klāt arī Zalcburgā, tagad viņai ir deviņdesmit gadu. Galā koncertā tiek atskaņots 50. gados veiktā ieraksta fragments, kurā Silvāna Baconi divdesmit divu gadu vecumā dzied galveno lomu Džuzepes Verdi Traviatā. Publika viņai velta skaļus aplausus, un Silvāna Baconi pieceļas no savas vietas – viņa ir saviļņota līdz asarām.
Čečilia Bartoli ir augusi operdziedātāju – soprāna Silvānas Baconi (viņas portrets ir redzams attēlā) un tenora Pjetro Andželo Bartoli – ģimenē. Silvāna Baconi joprojām ir Čečilias Bartoli vokālā pedagoģe. Foto – Monika Ritershausa
Čečilia Bartoli koncertā godina sava brāļa, vecmāmiņas un vectēva piemiņu, tas notiek aizkustinošā mūzikas valodā un uzticību raisošā intonācijā. Viņas vectēvu Alderīno iesauca kā rezervistu un nosūtīja uz Krievijas fronti, no kurienes viņš aukstā ziemā devās atpakaļceļā kājām un atgriezās Itālijā, lai pievienotos partizāniem, kuri cīnījās pret fašistiem. Koncertā viņam ir veltīta itāļu partizānu dziesma Bella ciao, kura skan kā maršs.
Programmā mijas nopietnas tēmas un humors. Nav noslēpums, ka Čečiliai Bartoli ir paniskas bailes no lidojumiem, tāpēc viņa ceļo tikai ar auto, vilcienu vai kuģi. "Taču šovakar es lidošu!" paziņo dīva un iesēžas šūpolēs, kuras viņu paceļ virs skatuves. Viņa šūpojas un dzied vienu no vispopulārākajiem itāļu šlāgeriem – Domeniko Modunjo Nel blu, dipinto di blu jeb Volare.
Čečilia Bartoli izpilda dziesmu Nel blu, dipinto di blu. Foto – Monika Ritershausa
Ripo siera rituļi
Kad bija jāuzstājas ASV, Čečilia Bartoli turp devās ar kuģi un ceļā pavadīja gandrīz nedēļu – tāpat kā pasažieri XX gadsimta sākumā. "Vēlams nesastapt aisbergu!" viņa iesaucas šovā. Uz ekrāna ir Titānika siluets, un Čečilia Bartoli izjusti nodzied hitu My Heart Will Go On no Selīnas Dionas repertuāra. Ap viņu griežas pievilcīgi jūrnieki, taču ballīte uz klāja ir jāpārtrauc, jo vakara varone ļauj noprast, ka kuģa šūpošanās apstākļos viņai reibst galva.
Nav noslēpums, ka Čečiliai Bartoli ir paniskas bailes no lidojumiem, tāpēc viņa ceļo tikai ar auto, vilcienu vai kuģi. Programmā Ciao, bella ciao operdīva izpilda arī Selīnas Dionas dziesmu My Heart Will Go On, kura skan filmā Titāniks. Foto – Monika Ritershausa
Ierašanās Ņujorkā notiek dziesmas New York, New York pavadījumā, un koncerts stilistiski pagriežas mūzikla un Brodvejas šova virzienā. Operas gultnē to atgriež veltījums leģendārajam tenoram – itālim Amerikā Enriko Karūzo –, kurš, būdams Ņujorkā, sapņojis par atgriešanos Neapolē. Par godu Karūzo Čečilia Bartoli izpilda Lučo Dallas nemirstīgo kompozīciju Caruso.
No Ņujorkas mēs pārceļamies atpakaļ uz Eiropu – uz Berlīni liktenīgajā 1989. gada 9. novembrī. Tajā dienā Čečilia Bartoli ienāca ierakstu studijā Rietumberlīnē. Kad dažas stundas vēlāk viņa iznāca ārā, pasaule bija mainījusies – kritis Berlīnes mūris. Koncertā ar mūra fragmentu fonā viņa dzied āriju Lascia la spina no Georga Frīdriha Hendeļa oratorijas Laika un vilšanās triumfs. Uzreiz pēc tam kora izpildījumā skan Deivida Bovija hits Heroes (albums Heroes tika ierakstīts Berlīnē).
No Berlīnes ceļojuma maršruts ved uz Zalcburgu. Kāda ir Čečilias Bartoli Zalcburga? "Vēl pirms Mocarta, Štrausa un Karajana Zalcburga man asociējās ar Džūliju Endrūsu!" priecājas dīva un valdzina ar Marijas dziesmu no Ričarda Rodžersa un Oskara Hammersteina II Mūzikas skaņām. Skatuvi piepilda Alpu govis un siera rituļi. Čečilia Bartoli dejo un jodelē – viņa jūtas brīva un atbrīvo arī publiku. Māksliniece noslēdz programmu ar Vinčenco Bellīni Normas titulvarones lūgšanu Casta Diva un vēl vienu itāļu šlāgeri – Toni Renisa Quando, quando, quando. Efekts ir galvu reibinošs.