Par 1937. gadā radīto partitūru nekas nebija zināms, līdz komponista radinieks, muzikologs Aleksandrs Beloņenko to nejauši uzgājis klasiķa vasarnīcā veca dīvāna veļas kastē, kur tā nostāvējusi daudzus gadus. Izrādījies, ka tā ir Sviridova vienīgā simfonija. Visticamāk, tapusi kā izlaiduma eksāmena darbs, ko jau 21 gada vecumā radījusi talantīga meistara roka.
"Simfonija ir ļoti gaiša, krieviska. Domāju, ka pēc pāris gadiem to jau spēlēs orķestri visā Krievijā," uzskata I. Lapiņš. G. Sviridova melodiski izteiksmīgā, harmoniski izsmalcinātā, emocionāli saviļņojošā mūzika, īpaši koru un vokālā kamermūzika, pārstāv XX gadsimta neoromantismu un jauno folkloras vilni.