Saldus muzeja izlasē šoreiz iekļautas un dominē agrīnā daiļrades perioda liecības, kas atklāj Jaņa Rozentāla (1866–1916) saikni ar dzimto pusi, atbalsojot Pēterburgas mākslas augstskolās studējušo Rūķa apvienības biedru patriotiskos un mākslinieciskos ideālus. Lai atgrieztos dzimtajā pilsētā un strādātu savas tautas vidū, gleznotājs 1899. gadā nopirka zemes gabalu Saldū, Striķu ielā 22, un nākamajā gadā uzbūvēja darbnīcu, taču, plašāku profesionālo apvāršņu un iespēju izaicināts, jau 1901. gada nogalē pārcēlās uz Rīgu.
Centrālo vietu ekspozīcijā ieņem nacionālā reālisma meistardarbs No kapsētas (1895), kas vienlaikus ar kanonisko akadēmijas diplomdarbu No baznīcas (Pēc dievkalpojuma, 1894) pirms 130 gadiem rādīts Rīgā sarīkotās Latviešu etnogrāfiskās izstādes Dailes nodaļā un kādreiz piederējis uzņēmējam, mecenātam un atsaucīgam Rozentāla atbalstītajam Augustam Dombrovskim. Lielizmēra daudzfigūru kompozīcijā tēlotais vietējo ļaužu gājiena motīvs variēts arī gleznieciski atraisītajā studijā No kapsētas (1897), kas starpkaru periodā iegādāta no gleznotāja dzīvesbiedres Ellijas Rozentāles. Tajos pašos gados no Rozentāla līdzgaitnieka fotogrāfa Jāņa Rieksta pirktas žanriskās kompozīcijas Uz lieveņa (1896) un Veļas mazgātājas (1904), kuru ieceri atklāj neliels, veikli tverts motīva uzmetums (1896).
Divās ziemas ainās ar laucinieku figūrām Pie strauta (1901), tāpat kā vasarīgajās, impresionistiskas plenēra gaismas caurstrāvotajās kompozīcijās ar veļas mazgātajām, pārradīti saldenieka vērojumi Cieceres upes krastos. Savukārt pavasara saules pielietajā Parka ainavā ar fauniem (ap 1900) labi pazīstamajā apkārtnē simbolisma ietekmē rotaļīgi ieviestas fantastiskas būtnes. Studijveida ekspromts Saldus (1900) aizmetnī rosinājis vēlāk tapušo ainavu Miests Kurzemē (1912), kas tagad atrodas Saldus muzeja kolekcijā.