Frančeska Kirke ir viena no spilgtākajām un intelektuāli niansētākajām personībām Latvijas laikmetīgajā mākslā. Viņas darbos vienmēr klātesoša ir domāšana — par kultūras slāņiem, laiku, atmiņām, vienlaikus jūtīgi uztverot noskaņu un aktualitātes pasaulē. Mākslinieces rokraksts ir atpazīstams ar spēju savienot vizuālo estētiku ar dziļu konceptuālu saturu, radot darbus, kuros skatītājs tiek aicināts ne tikai vērot, bet arī domāt un sajust.

Izstādi veido vairākas kolekcijas – Liepājas muzejam dāvinātie darbi, kas, galvenokārt, tapuši Fišbahā (Vācijā) un Leksingtonā (ASV), kā arī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabātie darbi, starp tiem darbi, kas tur kā bezsaimnieka manta nonāca 1949. gadā.

Ventspils muzejs aicina doties aizraujošā ceļojumā laikā, apmeklējot izstādi Drukāts Ventspilī, kurā atklājas stāsti par drosmīgiem un uzņēmīgiem cilvēkiem, kas ar drukātā vārda spēku veidoja latviešu identitāti un vienotību.

Ievas Muzikantes gleznu cikls Latvija – Gadalaiki ir konceptuāli un emocionāli piesātināts veltījums Latvijai – tās cilvēkiem un dabai, laika ritējuma procesa skaistumam un nozīmei.

Vai esi kādreiz gribējis pa nakti palikt veikalā vai kioskā? Paspaidīt pogas kases aparātā, izdzert pāris limonādes, atvērt žurnālu iepakojumus un sajust tikko drukāta žurnāla vilinošo smaržu? Būt tur, kur parasti netiec ielaists?

Latvijas kultūras identitātes un radošā potenciāla saglabāšanai ir būtiski apzināt, aizsargāt un popularizēt dizaina un mākslas mantojumu, veicinot tā pieejamību un izpratni arī nākamajām paaudzēm. Rīgas valstspilsētas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzejs sadarbībā ar Jaņa Rozentāla Saldus vēstures un mākslas muzeju īsteno ieceri pētīt un aktualizēt Latvijas 20. gadsimta otrās puses keramikas mantojumu, un šoreiz atmiņas institūciju iestrādnes un metodes tiek liktas lietā, lai pētītu Saldū dzimušo keramiķi Andreju Ķiģeli (1939) – lielformāta keramikas aizsācēju Latvijā un spilgtāko pārstāvi profesionālajā lietišķajā mākslā 20. gs. otrajā pusē.

Izstāde ir veltīta viņas 50 gadus ilgajai radošajai darbībai un iepazīstina ar dažādiem tās posmiem. Gleznas šai izstādei deponētas no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, mākslas muzeja Zuzeum, kā arī Līgas Purmales privātkolekcijas. Izstādes kuratore ir Agnese Zviedre, kuru varēs satikt Valmieras muzejā 16. maijā plkst. 14.00, lai par mākslinieci un viņas darbiem uzzinātu vairāk.

Darbu sērija balstās senā pavasara saulgriežu tradīcijā putnu dzīšana un putnu saukšana, kas bijusi raksturīga līvu apdzīvotajām vietām. Lielie putni šajos rituālos simbolizēja slimības un ļaunos garus, savukārt mazajiem putniem tika piedēvēta gaismas un atmodas nozīme. Ar fotogrāfijas un buto kustības palīdzību māksliniece interpretē šo rituālu kā metaforu iekšējai attīrīšanai – vēlmei atbrīvoties no tumsas un radīt vietu jaunam sākumam.

Žaņa Lipkes memoriālā 24. aprīlī, Armēņu genocīda piemiņas dienā, plkst. 16.00 tiks atklāta armēņu izcelsmes Latvijas mākslinieces Karinē Paronjancas izstāde Granātābola gaisma. Ar tās atklāšanu memoriālā aizsāksies starpdisciplinārs kultūras pasākumu cikls Granātābola gaisma: armēņu genocīds mākslā, literatūrā un mūzikā, kura mērķis ir aktualizēt Armēņu genocīda pieredzes refleksijas vizuālajā mākslā, literatūrā, mūzikā, kino un kultūras atmiņā.

Pirmo reizi Latvijā varēs iepazīt pasaulē ievērojamā un leģendārā Faencas keramikas muzeja īpaši Rīgai atlasīto kolekciju, kas atklāj jaunu kultūras perspektīvu ne tikai Itālijas mērogā, bet arī starptautiski. Izstāde izgaismo Itālijas unikālo devumu vienā no daudzpusīgākajiem vizuālās mākslas medijiem – keramikā, kur savijas tēlniecība, dizains un materialitāte. Apkopojot 50 autoru darbus, ekspozīcija sniedz ieskatu nozares attīstībā pusgadsimta garumā – no pionieriem līdz spilgtākajiem 21. gadsimta meistariem.

Šogad aprit 85 gadi kopš nacistiskās Vācijas iebrukuma Padomju Savienības okupētajā Latvijas teritorijā. Karš Liepāju sasniedza 1941. gada 22. jūnijā pulksten 4 no rīta un ilga septiņas dienas – līdz 29. jūnijam. Šajā laikā pilsētā norisinājās intensīva karadarbība, kuras rezultātā tika iznīcinātas un bojātas daudzas vēsturiskas ēkas.

Jāņa Avotiņa izstādes iecere veidojusies, balstoties Mākslas muzeja Rīgas birža arhitektoniskajā estētikā. Biržas Lielā izstāžu zāle ar pilnībā atsegtiem logiem dienas gaismā, ar skatu uz Vecrīgas dažādām perspektīvām atgādina greznākās Rietumeiropas metro un vilcienu stacijas eklektisma, neoklasicisma stilā. Tas rosinājis mākslinieku turpināt glezniecībā risināt viņam tik raksturīgās figūru un telpas attiecības, koncentrējot laika, vēstures, arī politikas dimensijas spriedzes uzlādētā nelielā gleznas plaknē.

Izstāde veidota kā tēlains un emocionāls stāsts par cilvēkiem, kas radīja Baltijas Universitāti, un apstākļiem, kādos tā darbojās. Tās mērķis ir likt aizdomāties par apbrīnojamo apņēmību un nelokāmību, ar kādu augstskolas mācībspēki un studējošie pārvarēja svešatnes grūtības, postu un trūkumu un šodienas apdraudējuma apstākļos parādīt lielo tautas pašorganizācijas spēku un ietekmi kritiskos mirkļos.

Tas ir pirmais tik apjomīgs mākslinieciskajam zīmējumam veltīts pārskats Latvijā, piedāvājot iepazīt senu grafikas tehniku kā patstāvīgu radošās pašizteiksmes formu un autorus, kuru praksē zīmējums ieņem īpašu vietu. Izstādes koncepcijas pamatā ir zīmēšanas un domāšanas attiecības, akcentējot zīmējuma spēju sniegt empātisku pieredzi un rosinot skatītāju pietuvoties mākslinieka ideju pasaulei.

Jāni Ferdinandu Tīdemani var uzskatīt par vienu no spilgtākajiem modernisma pārstāvjiem Latvijas mākslā. Viņa ekspresīvā glezniecība, drosmīgā krāsu izjūta un dinamiskais triepiens 20. gadsimta 30. gados ienesa Latvijas mākslā jaunu, Eiropas modernisma elpu.