Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Aktuāli
Rīgā +18 °C
Daļēji apmācies
Trešdiena, 2. septembris
Lizete, Elīza, Zete

Lauma Spridzāne

Nezaudēt ticību(17)

Piesist krustā? Vai celt godā? Viena soļa robeža un gadsimtus sena dilemma, par ko pēdējās nedēļās nācies aizdomāties. Jā, baznīca Latvijā ir nodalīta no valsts, tomēr savulaik tas netraucēja veselai luterāņu mācītāju kustībai ne tikai iestāties par pašas baznīcas pārveidi un atdzimšanu, bet arī aktīvi iesaistīties atmodas procesos un nebaidīties nostāties pret padomju varu.

Iekšārpolitika(7)

Nez vai tur vainīga globalizētā pasaule, kur viss šķiet rokas stiepiena attālumā un pat aizokeāna valstis dažu stundu laikā sasniedzamas, nerunājot nemaz par tām, kas kaimiņos un kur tikai līdz savas valsts malai jāaizbrauc, vai ziņu pieejamība, kas, nu jau vairs pat nepārspīlējot, lido ar gaismas vai, precīzāk, pikseļu ātrumu un gandrīz vienlaicīgi top un tiek jau tvertas un interpretētas tālāk, bet nošķirt kādas valsts "iekš" un "ār" politiku kļūst arvien grūtāk. Sevišķi mūžam aktuālajos un jūtīgajos jautājumos.

Asins staigā locekļos(10)

Kas ir jūsu reliģija? Un ko jūs svinat pavasarī? Augšāmcelšanos? Saules sveikšanu? To, ka galvā jau kaut kas no netveramā, bet gaisā jūtamā? Kas jums ir tie mirkļi, kad skudriņas skrien pa ķermeni, tirpas iet cauri kauliem un, šķiet, spēks fiziski ieplūdis katrā šūnā? Kad pēkšņi (varbūt pavisam uz mirkli, bet tomēr!) atkal šķiet iespējams pārvarēt, radīt, uzlidot, gluži vienkārši dzīvot?

Nespiest ne lūgt, ne dzert

Runāt, sarunāt, aizrunāt, uzrunāt. Mani vienmēr iejūsminājuši priedēkļi. Tie vārdam ar dažu burtu palīdzību ļauj pārtapt par ko pilnīgi citu, mainīt ne tikai domu, bet arī noskaņu, paskatīties uz to pašu no jaunas pozīcijas, ievērot kādu niansi, varbūt pat pretēju leņķi. Un kas tad vispār ir vārdi un valodas? Savā ziņā tāda skaņu spēle jau vien ir, tikai plašākā mērogā. Pastāvot līdzās, tās aizgūst cita no citas, reizēm ļauj atrast kopīgo, reizēm tieši pretēji – šķeļ un neļauj saprasties.

Īpašais zaļajās vārnās(1)

Bērnības traumas no nebeidzami garām biešu vagām un nekad neizravējamiem kartupeļu laukiem noteikti ir ne viena vien manas paaudzes – un gan jau ne tikai manas – indivīda bērnības laika atmiņu sastāvdaļa. Nezinu, kādas pārdomas un atziņas tas radījis citos, bet manī, šķiet, taisni no tām vasarām radusies nebeidzama cieņa pret tiem, kas nodarbojas un ikdienā pelna iztiku ar lauksaimniecību.

Viegli smagā artilērija(11)

Kā jūs uztvertu visu šobrīd apkārt notiekošo, ja tā būtu tikai filma? Vai teātra izrāde? Vai cēliena beigās aplaudētu, kājās stāvot, un sauktu bravo? Vai arī sastingtu krēslā, nespējot saprast, ka esat atgriezušies realitātē un var mierīgi uzelpot?

Pamatnots(3)

Kā tad labāk – Gaismas pils vai Stikla kalns? Vai varbūt vēl trešais variants? Teju vai trejdeviņiem gadiem bija jāpaiet, lai arī mūsu galvenās bibliotēkas galvenais Vilks atzītu – jā, arī viņam bijušas šaubas, vai tik lielu, vai tik dārgu to pili vajag. Tagad gan vairs šaubu neesot, un droši vien tāpēc viņš SestDienai tās godīgi atzīst. Kaut tas varbūt asinīs, jo vienīgā sfēra, kurā vēl bez bibliotēkas tās direktors spēj sevi tagad iedomāties, ir diplomātija.

Liecības nozīme(1)

"Šodien pa radio dzirdēju, ka kritis Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers." Tik vienkārši savā dienasgrāmatā vienu no XX gadsimta vēstures lielajiem notikumiem fiksējis Dāvids Bušs. Viņš bija leģionārs. Vēlāk izcieta izsūtījumu, kājām atnāca uz Latviju, padomju laikā palīdzēja izplatīt aizliegtas grāmatas un pats kā autors cieta no cenzūras.

Citplanētieši un tukšas telpas(4)

Ko jūs domājat par 8. martu? Un ko – par ārpuszemes civilizācijām? Man vienmēr šķitis, ka otrais no tiem ir ideāls objekts, kurā apvienot visas cilvēces bailes un cerības vienuviet. Bailes no svešā un nepazīstamā, bailes no lielākas gudrības un augstākas tehnoloģiskās attīstības. Vienlaikus – bezgalīga ziņkāre un interese par visu, kas ir "ārpus" pieņemamā un jau zināmā robežām.

Sekotāji(4)

Mūsdienās sen nevienam vairs nav tikai viena seja. Bez tām, ko rāda un ko slēpj "parastajā" dzīvē, vēl ir arī virtuālā. Reizēm pat šķiet, ka tā "dzīvo" kaut kā nu jau gandrīz vairāk un aktīvāk (pat ja brīžiem gandrīz bez mūsu pašu ziņas) nekā tā miesiskā un īstā.

Dzimtas spēks pret robežsienām(9)

Viņa ir gudra, pati ar savu tirgus ekonomiku, kas, ticiet man, strādā labāk nekā jebkura augstos amatos esošu kungu izdomāta sistēma. Viņa skaidri zina, ko grib, un savus mērķus prot īstenot. Nekad nepaliks atbildi parādā, un, ja gadīsies pie viņas ciemoties, brokastgaldu viegli sajauksiet ar lepnu kāzu cienastu. Vienvārdsakot – ja kādreiz jums būs tā laime iepazīties ar Mari Latgalē, nekad viņu neaizmirsīsiet. Un ko līdzīgu es varētu teikt vēl par vairākiem desmitiem, pat simtiem cilvēku – par saviem radiem, manai dzimtai piederošajiem, ar kuriem ļoti lepojos.

Mīla, mūri un Purvciems

Mikrorajonu daudzdzīvokļu māju virtuvēs ir liels spēks – šķiet, tās spēj uzsūkt neaptveramu daudzumu emociju, kaislību, filozofisku domu un, jā, arī pavisam fiziski – cilvēku. Ne par velti savulaik tieši tur notika viskarstākās politiskās diskusijas. Jebkurā studentu ballītē agri vai vēlu viss kurss nemanāmi bija satilpis tajos pāris kvadrātmetros starp izlietni un ledusskapi, un no rīta – kāds no izturīgākajiem vēl ilgi sarunājās ar gāzes plīti Veru. Par smaržu karuseļiem, kurus var sajust arī tagad, vakariņu laikā kāpjot uz augšējiem stāviem, tiek stāstītas leģendas.

Māras zemes Sīzifa akmeņi

Agrāk sapņos es mēdzu lidot. Ne gluži kā lidmašīna, augstu debesīs, bet dažas pēdas virs zemes. Tā bija laba sajūta. Kādu laiku vairs nesanāk, un man trūkst šī netveramā viegluma.

Janvāris. Ar īsto ņuhu(7)

Negulētas naktis. Laiks, kas pazudis pa vidu sīkām detaļām par bezmaksas tualetes neesamību un sajūtām, kad kaut kur pavisam blakus šauj. Vienam tās bija nedēļas, kas pavadītas Doma laukumā – punktā, kas tobrīd, šķiet, bija pārvērties visas Latvijas sirdī, kurā domāja un juta vienādi, kurā visa tauta burtiski pulsēja, arī tie, kas varēja pievienoties tikai domās. Citam – viss mēnesis, mēģinot sajust, noķert, saglabāt un nosargāt to dienu mirkļus maza fotoaparāta objektīvā, tik trauslā un viegli izgaismojamā filmiņā, apzinoties vēsturi, kas strauji pārveidojas un top tavā acu priekšā. 1991. gada janvāris.

Patriotiskie žesti(1)

Teikt vai neteikt? Tāds, šķiet, krietni bieži izrādās tas mūžīgais jautājums. Par to, kā "pareizi" paust kritiku un runāt par problēmām, nevienu neaizskarot, tomēr vienlaikus panākot, ka teiktajam tiešām tiek pievērsta uzmanība, gan tūkstošiem grāmatu sarakstīts, gan īpaši treniņi tiek organizēti. Tomēr nez kāpēc konkrētajā situācijā tas vienalga vienmēr izrādās grūtāk, nekā šķitis. Kāds vienalga apvainosies. Kāds nevis atzīs kļūdas, bet saskatīs slēptas intereses un minēs "kam tas ir izdevīgi". Un vēl grūtāk, ja tas ir par lietām, kas pašam sāp, un rezultāts tiešām svarīgs.

Tiem, kas rāpo un kas lido

Padziedāsim! – tā par Latvijas bardu ciltsmāti dēvētajai Austrai Pumpurei patika iesākt koncertus. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē šķita nemirstīga, arī pati par saviem 88 gadiem esot teikusi – tāds labs cipars, kā divas bezgalības. Arī dziesmās viņa, šķiet, izdziedāja bezgalību – nenopucēti, vienkārši, bet tieši tāpēc tik trāpīgi un īsti. Viņa dziedāja un uz dziesmu aicināja visus. Nešķirojot.

Personīgi Jums

Kāds Jums bija gads? Ja ļoti personīgi, man darba, protams, bija par daudz, iedvesmas par maz, sāpīgie mirkļi atnāca pārāk negaidīti un pēkšņi, priecīgie – vienmēr bija par īsu. Nācās atvadīties no ļoti īpašiem un lieliem cilvēkiem. Pabiju mūžīgo sniegu neatsaldējamos ledājos un arī saules izdedzinātos tuksnešos – tiešā un pārnestā nozīmē. Galējībās grūti dzīvot, teiksiet? Jā, nebija viegli, toties interesanti. Bija skaisti. Bija neaizmirstami.

Mūžīgā vēlme pēc(2)

Man nav ko teikt – godīgi atzīst aktieris Ivo Martinsons, skaidrodams, kāpēc nevarētu šobrīd strādāt par režisoru. Otrs iemesls – tad būtu jātaisa tikai tāds darbs, ko pats spēj sagremot. Divas it kā vienkāršas atziņas, kuras absolūti atbruņo ar savu godīgumu, līdz pēkšņi tu saproti, cik patiesībā reti ko tādu mūsdienās kāds atzīst.

Mazās un lielās revolūcijas

Vista vai ola. Kurš var atbildēt – ne tikai kas pirmais, bet arī kas svarīgāks? Tieši tāpat nebeidzama diskusija vienmēr bijusi par to, kas vēsturi ietekmē vairāk – konkrētas personības, kuras maina notikumu virzību, vai notikumi, kuru dēļ noteiktiem cilvēkiem paveras tāda iespēja.

Joks vai politika(6)

Cik tālu var iet? Melos, tukšos solījumos, populismā, sabiedrības pacietības pārbaudē? Mums patīk par to cepties un vārīties, sevišķi, domājot par politiķiem un pie valsts varas esošajiem, bet tik bieži tālāk par virtuves sarunām tā arī netiekam. Tik bieži iztvaikojam savos burbuļos, līdz katla vāka pacelšanai tā arī neaizsniedzoties. Kaut atbilde uz jautājumu ir pavisam vienkārša – tik tālu, cik ļaujam. Izrādās – ļaujam tālu. Turklāt bieži, pat ļoti labi apzinoties, ka varētu arī citādi.

Govis un vējdzirnavas(5)

Ko domājam par savu valsti? Vai vispār domājam? Ko īsti tā mums nozīmē?

Sāpes nevar salīdzināt(11)

Kas ir vēsture? Fakti un skaitļi? Nē, vārdi un cipari, biezi sējumi ir tikai laika plūduma pieraksts. Īstā vēsture ir cilvēki. Un viņu stāsti. Aiz katras vismaznozīmīgākās statistikas ailes stāv dzīvesstāsts, mirklis no mūžības, ko var noķert tikai tobrīd vai drusku vēlāk, esot blakus. Un tā veidojas jau atkal nākamais stāsts – par to, ko nozīmē fiksēt laiku. Jo kas gan cits ir atmiņas? Laika ietērpšana zilbēs un tēlos, kas ļauj jau citiem citā brīdī un citos apstākļos to izdzīvot no jauna.

Pats tāds!(1)

Muļķis! Pats tāds! – tā pavisam īsi un, protams, galēji vienkāršoti, tomēr, šķiet, diezgan precīzi varētu raksturot šā gada ASV prezidenta vēlēšanu kampaņu vai vismaz sajūtu, kas lielākajai daļai "vienkāršo" interesentu paliks no tās atmiņā, sekojot līdzi abu kandidātu – bijušās ASV pirmās lēdijas Klintones un nekustamo īpašumu magnāta Trampa – dueļiem un to atreferējumiem.

Kā seriālā(1)

Tas ir fenomens. Sakiet, ko gribat, bet seriāli ir fenomens. Tehnoloģiju un straujā skrējiena pasaulē, kur it kā taču mums nekad nekam nav laika, vienmēr viss notiek, "garām ejot" un "pa ceļam", tomēr izbrīvējam mirkli, lai vairāk vai mazāk regulāri sekotu līdzi kādai svešai un pat ne īstai dzīvei.

Starazburivkas mums apkārt(1)

Kā stāsts par pīļu zagļiem, sadzīvisku ķildu risinātājiem un sīku riebeklību novērsējiem var pārtapt simboliskā veselas valsts dzīves un pašreizējās situācijas attēlojumā? Ļoti vienkārši – vajag sakrist laikam un vietai, un cilvēkiem, kas ne tikai stāstu pamana, bet arī nolemj to iemūžināt filmā.

Šonedēļ SestDienā: Visuresošais Jā

Svarīgs ir pirmais teikums. Bet arī galu vajag zināt. Tā varētu divos teikumos kopā salikt divus Ziedoņus – Imantu un Rimantu. Tēvs esot teicis par to pirmo, dēlam svarīgi zināt, uz ko tas viss iet. Pa vidu tad var visādi. Varbūt arī pie gleznu rāmju griešanas atgriezties, saviem kādreizējiem skolasbiedriem kļūstot par mācekli.

Attiecības ir vienkāršas(93)

Kā izveidot un nepazaudēt savstarpēji smalko attiecību ķīmiju, lai arī pēc desmitiem gadu kopdzīves vienam ar otru būtu interesanti? Teologs Juris Rubenis sarakstījis grāmatu par mīlestību, attiecībām, seksu un aicina ne tikai pašiem nepārtraukti augt, bet arī globālos procesos saskatīt pieaugšanas sāpes, kas tomēr nenozīmē apokalipsi.

Šonedēļ SestDienā: Smalkais un skaistais(3)

Pasaka. Reiz Ādams sastrīdējās ar Ievu… Kas varētu notikt tālāk? Viss iespējamais patiesībā. Drāma, traģēdija, komēdija. Kā jau dzīvē. Un ja mēs Ādama un Ievas vietā liktu citus vārdus, cilvēkus vai valstis? Starpības jau nekādas.

Šonedēļ SestDienā: Laid, lai iet

Laid, lai pulkstenis iet, neturi viņu ciet, – savulaik dziedāja Līvi, un atceros – kad biju maza, katru reizi iztēlojos, ka varētu mēģināt tomēr saķert pulksteņa rādītājus, neļaujot tiem pakustēt. Bet, redz, mūsdienās pēc ne viena vien pētījuma un augstu un mācītu speciālistu novērojumiem izrādās – tas laiks tomēr tāds stiepjams jēdziens.

Latvietis Grenlandē: Tava naba nav pasaules centrs(10)

Par dabas skaistumu un nežēlību, dzīves jēgu un mākslu, integrāciju un patiesu brīvību. par tik dažādiem tematiem var runāt ar rakstnieku un fotogrāfu Ivaru Sīli. Ar ģimeni bēgļu gaitās savulaik devies prom no Latvijas, viņš jau daudzus gadus mīt Grenlandē, kur ir iemantojis vietējo cieņu, joprojām tekoši runā latviski un dalās vienlīdz pārdomātā viedoklī gan par bēgļiem, gan globālo sasilšanu un to, kā Latvija izskatās no ziemeļpuses.